Ar lūgšanām pavadīt delikāto brīdi Ķīnas Baznīcas dzīvē

Jau pirms ilgāka laika ir uzsākti kontakti starp Svētā Krēsla un Ķīnas Tautas Republikas pārstāvjiem, lai konstruktīvā veidā, bez konfliktsituācijām atrisinātu dažas problēmas. Pirmkārt, tas attiecas uz delikāto un svarīgo bīskapu nominācijas tematu. Runa ir par pastorālo pieeju, kuras mērķis ir attīstīt tādu sadarbības formu, kas var nest labumu visiem. Šai sakarā noderīga ir Vatikāna valsts sekretāra, kardināla Pjetro Parolina intervija Itālijas laikrakstam “La Stampa”. Atbildot uz žurnālista jautājumiem, viņš cita starpā teica:

“Kā zināms, līdz ar “jaunās Ķīnas” izveidošanu, šīs lielās zemes Baznīcas dzīvē ir bijuši smagu kontrastu un ciešanu brīži. Tomēr, sākot ar pagājušā gadsimta 80. gadiem ir uzsākti kontakti starp Svētā Krēsla un Ķīnas Tautas Republikas pārstāvjiem. Laika gaitā ir pieredzēti vairāki posmi ar mainīgiem notikumiem. Svētais Krēsls vienmēr ir saglabājis pastorālu pieeju, cenšoties pārvarēt kontrapozīcijas un izrādot atvērtību pret cieņas pilnu un konstruktīvu dialogu ar civilajām autoritātēm. Pāvests Benedikts XVI šī dialoga garu 2007. gadā ir izteicis Vēstulē Ķīnas katoļiem: “Pastāvošo problēmu risinājums nav iespējams caur pastāvīgu konfliktu ar civilajām autoritātēm (4).” Šobrīd, pāvesta Franciska pontifikāta laikā notiekošās sarunas tiek veiktas, sekojot tieši šai līnijai, proti, konstruktīvai atvērtībai pret dialogu un uzticībā Baznīcas Tradīcijai.”

Līdz ar komunistiskā režīma nodibināšanu Ķīnā pēc Mao Dzeduna revolūcijas, kuras mērķis bija atbrīvot masas ne tikai no Rietumu kundzības, nabadzības, analfabētisma, vecās varas pārstāvjiem, bet arī no idejas par Dievu un no reliģijas, sākās jauns vēsturisks posms, kurā tika pieredzēti spēcīgi kontrasti un milzīgas klēra un ticīgo ļaužu ciešanas.

Vēlāk, sākot ar 80. gadiem, Ķīnā kaut kas sāka mainīties. Protams, ideoloģija pastāv joprojām un pēdējā laikā ir saņemti arī signāli par zināmu nocietinātību, jo īpaši valsts drošības aparātos, kā arī sociālās un kultūras dzīves reglamentācijā. Iespējams, ka tas liecina par nepieciešamību ieviest kārtību nesaudzējošā ekonomiskajā izaugsmē. No vienas puses tā ir nesusi labklājību, radījusi jaunas iespējas un dzīves telpu, liekot izpausties ilgām, kas ir kopīgas cilvēkiem visā pasaulē. No otras puses, šāda izaugsme ir vedusi pie zināmas nekārtības ar tādiem fenomeniem, kā sociālo sakņu izzušana strādnieku vidū, augsti korupcijas rādītāji, tradicionālo vērtību novājināšanās, jo īpaši jaunajās paaudzēs. Tomēr ideoloģiskā stingrība nevar kalpot par atbilstošu atbildi uz tik dziļiem pārveidojumiem, kas skar arī dzīves reliģisko sfēru.

Svētais Krēsls savstarpējas cieņas pilna dialoga gaisotnē ir gatavs sniegt ieguldījumu Baznīcas un sabiedrības dzīves labklājības veicināšanā. Savukārt, katoļticīgie visā pasaulē nevar nesajust, ka šis fakts tos skar pavisam tieši, jo runa nav vis par kādu tālu zemi, bet gan par vienotas Baznīcas dzīvi un misiju. Mēs visi esam tās locekļi, lai arī kādā pasaules vietā dzīvotu. No šejienes ir jāizriet apņēmībai veicināt nevis polemisku sadursmi, bet gan pavadīt šo Ķīnas Baznīcai delikāto brīdi ar savām lūgšanām, lai ar jaunu sparu varētu noritēt evaņģelizācijas darbs. Jēzus vēsts nedrīkst palikt sveša tik lielas zemes cilvēciskajā un garīgajā apvārsnī.

I. Šteinerte/Vatikāns