Svētā Gregora no Narekas mācības aktualitāte

Kā jau vēstīts, Vatikāna dārzus rotā vēl viena statuja, kurā attēlots svētais Gregors no Narekas. Īpaši dārgs viņš ir armēņu ticīgajiem. Savas apustuliskās vizītes laikā Armēnijā 2015. gada 12. aprīlī pāvests Francisks viņu proklamēja par Baznīcas doktoru, reizē nosaukdams arī par “miera doktoru”.

Par svēto Gregoru no Narekas vairāk uzzinām no Cilīcijas Armēņu Apustuliskās Baznīcas katolikosa Arama stāstītā. Armēņu vēsturē X gadsimts galvenokārt tiek uzskatīts par “sudraba laikmetu”, kuru raksturoja mūku kustības uzplaukums. Tika celti jauni klosteri un baznīcas, sarakstīti bagātīgi literārie darbi un radīti mākslas darbi. Notika arī auglīga sadarbība starp teoloģijas un filozofijas skolām. Visi tā laika nozīmīgākie jautājumi atbalsojās arī Gregora no Narekas domā, kurš līdz pat šodienai ir pazīstams kā viens no vislielākajiem kristīgajiem mistiķiem.

Informācija par svētā Gregora dzīvi ir diezgan trūcīga. Ir zināms, ka viņš piedzima 950. gadā. Par mūku tika iesvētīts 977. gadā un drīz pēc tam nozīmēts par patristikas skolotāju. Šai amatā tika iecelti tikai tie mūki, kuri atšķīrās ar lielu intelektuālo devumu.

Jau dzīves laikā Gregors no Narekas tika uzskatīts par svētu. Viņš ir uzrakstījis grāmatu, kas tiek uzskatīta par armēņu garīguma visaugstāko virsotni. Grāmata ir pazīstama ar vairākiem nosaukumiem, bet tautā saukta vienkārši par “Nareka grāmatu”.  Tajā atspoguļojas svētā nemitīgā cīņa, lai ienāktu komūnijā ar Dievu. “Īstenībā tas ir kolokvijs ar Dievu no cilvēka sirds dziļumiem,” saka Cilīcijas armēņu katolikoss Arams.

Dialogs starp Dievu un cilvēku liek uzdot divus galvenos jautājumus – kas ir cilvēks un kāds ir viņa aicinājums pasaulē? Svētais Gregors no Narekas šos jautājumus aplūko no dažādām perspektīvām un dažādos kontekstos, bet vienmēr dialektiskās attiecībās ar Dievu. Autors nostājas Dieva priekšā kā visas cilvēces pārstāvis. Meklējot Dievu, viņš meklē savu identitāti un savu likteni. Viņa izpratni par sevi nosaka Dievs. Bez Dieva viņš sevi uzskata par tādu, kuram nav ne nozīmes, ne mērķa. Savu esamību, eksistenci un likteni viņš saprot tikai Dievā un caur Dievu.

Svētais Gregors no Narekas ir liels mistiķis, izcils teologs un dzejnieks-humānists. Šīs trīs viņa personības un domas dimensijas ir cieši saistītas savā starpā. Viņa misticisms nav sevis noliegšana, bet gan drīzāk sevis apliecinājums, kas ir vērsts uz to, lai atgūtu un no jauna atklātu Dieva attēlu cilvēkā.

Katolikoss Arams apgalvo, ka autora misticisms ir arī eksistenciāls. Tas dzimst no dzīvē piekopta garīguma. Tā nav bēgšana no pasaules, tieši pretēji, tā ir apņēmība pārveidot netaisnības un ciešanu pasauli, nesot sevī skaidru ideju un paļaujoties uz Dieva žēlastību caur Jēzu Kristu un Svētā Gara spēkā.

Svētā Gregora no Narekas teoloģija ir garīga vairāk nekā racionāla, eksistenciāla vairāk nekā metafiziska. Pie tam, tā balstās uz dialogu vairāk nekā uz priekšrakstiem. Autors teoloģiju iznes ārā no savām doktrinālajām robežām un transcendentās sfēras, un attīsta to attiecību ar Dievu un radīto kontekstā. Šī armēņu renesanses aizsācēja stils nebalstās uz klasisko himnas formu, bet gan uz poēziju, ko skārusi dievišķā žēlastība. Viņa rakstu rindās ir klātesošs dabas noslēpums un skaistums.

Svētā Gregora teoloģijā skatījums uz Absolūto nāk no augšas un rada cilvēka atbildi. Saskaņā ar to ateisms ir ontoloģiska neiespējamība. Dievs ir cilvēka dzīves avots, centrs un beigas. Pirmgrēks ir radījis šķelšanos starp cilvēkiem un Dievu. Šī procesa beigas, Dieva mīlestības un žēlastības atbalstītas, ir izlīgšana un vienošanās ar Viņu. Vienošanās ar Dievu ir  Austrumu misticismā izceltais “theosis” jēdziens. Tā ir inkorporācija dievišķajā dabā ar to nesalejoties un nesamaisoties. To var sasniegt tikai ar dievišķās žēlastības palīdzību un cilvēka paklausīgu atbildi.

“Theosis” nav personīga, šis process ietver visu radīto universu. Autora misticisma mērķis nav bezgalīgā atklāšana, bet gan sevis atklāšana bezgalīgajā ar bezgalīgā palīdzību. Tā ir arī dziļa apziņa par Dieva pestījošo klatbūtni Svētā Gara spēkā cilvēcē un visā radītajā.

Patriarhs Arams izceļ svētā Gregora no Narekas darbos dominējošo radošo iztēli un bagātīgo alegorisko tēlojumu. “Viņa iztēle ir tik plaša un dziļa, ka spēj pārvarēt konkrētā un redzamā robežas un ietiekties pat pašā Dieva noslēpumā,” stāsta viena no Armēņu apustuliskās Baznīcas augstākajām autoritātēm. Dedzības pilnais dialogs ar Dievu tiecas tālāk par loģiku un prātu. Svētā Gregora rakstītais ir jālasa vairākas reizes, lai atšķirtu galvenos viņa domas strāvojumus un saprastu nozīmi. Katrs teikums, pat katrs vārds, lasītājam atklāj jaunu dimensiju un jaunu apvārsni. Autors bagātīgi izmanto metaforas un Svēto Rakstu tematus, un viņa valoda ir paraboliska un pilna ar kontrastiem un paradoksiem.

Lūgšana svētajam Gregoram no Narekas ir attiecību starp Dievu un cilvēku kardinālais punkts. Tā ir spēcīgs eliksīrs miesai un dvēselei. Patiešām, pie Dieva viņš vēršas kā pie patiesa dziedinātāja, lūdzot: “Ārstē mani kā ārsts!” Ne velti pašu svēto Gregoru sauc par “lūgšanu grāmatu”.

Armēņu Baznīcas liturģijā tiek bagātīgi izmantotas Narekas svētā lūgšanas. Ticīgie viņa attēlu mēdz likt zem slimnieku spilvena, ticot, ka viņam ir izdziedinātāja spējas. Caur šo svēto ticīgie sevi nostāda Dieva priekšā, lai ar Viņu runātu, protestētu pret netaisnībām un ciešanām, nosodītu cilvēku necilvēcību un nožēlotu savus grēkus.

Svētais Gregors visiem teologiem atgādina, ka teoloģija nav vis teoloģisks diskurss par Dievu, bet gan prāta atbalstīti ticības centieni, lai ar Dievu runātu. Teoloģija nozīmē atrasties dzīvās attiecībās ar Dievu un Viņa radīto. Ne velti, svētais Gregors no Narekas ir bijis un ir daudzu armēņu garīgais pavadītājs, kuru viņi sauc par “otru Bībeli”.

Saskaņā ar tradīciju, šis armēņu mūks nomira 1003. gadā un tika apbedīts Narekas klosterī. 1021. gadā, kad šī reģiona armēņi bija spiesti atstāt dzimto zemi kopā ar savu karali Senekerimu, viņi līdzi paņēma dažas svētā relikvijas un apglabāja tās Arakas klosterī. Šodien vairs nepastāv neviens no abiem minētajiem klosteriem, bet svētais Gregors no Narekas turpina dzīvot katra armēņa sirdī ar savu “mūžīgo pieminekli”. “Šis svētais mūks ar savu dialogu ar Dievu, ar saviem pestīšanas jēgas meklējumiem un ar savu cīņu par atbrīvošanos un pārveidošanos, paliek par mūsu mūžīgo laikabiedru,” apliecina Cilīcijas armēņu patriarhs Arams.

I. Šteinerte/Vatikāns