Ko mums atklāj sv. Jāņa Pāvila II "dzīves grāmata"?

Pirms 13 gadiem, 2005. gada 2. aprīlī, pulksten 21.37 svētais Jānis Pāvils II atgriezās debesu Tēva mājās. Tai vakarā ticīgie straumēm plūda uz Svētā Pētera laukumu, lai skaitītu Rožukroni. Viņa dzīves pēdējo stundu laikā, nāves brīdī un izvadīšanā Vatikānu "lenca" 7 miljoni cilvēku. Līdz ar šī pāvesta aiziešanu mūžībā noslēdzās līdz šim viens no ilgākajiem un bagātākajiem pontifikātiem Baznīcas vēsturē. Viņš joprojām ir un būs daudzu cilvēku spilgtā atmiņā.

"Šis svētais Baznīcas gans nepārstāj mūs uzrunāt, iedvesmot, vadīt un iedrošināt", sacīja kard. Staņislavs Dzivišs, uzrunājot ticīgos, kas vakar, 2. aprīlī, sv. Jāņa Pāvila II nāves piemiņas 13. gadadienā, pulcējās viņam veltītajā sanktuārijā, Krakovā, uz liturģijas svinībām. Bijušais pāvesta sekretārs uzdeva klātesošajiem jautājumu par to, ko varam "lasīt" šī svētā "dzīves grāmatā", kas tika aizvērta 2005. gada 2. aprīlī, bet kas, vienlaikus, paliek atvērta Baznīcai un visai pasaulei.

Atbildot, kardināls Dzivišs atgādināja, ka Jāņa Pāvila II dzīves centrā vienmēr bija Dievs, uz kura kā uz stiprās klints viņš būvēja visu savu eksistenci. Viņa dzīves grāmata mums atklāj, kā jāizturas pret katru cilvēku, ko Kristus ir atpircis ar savām asinīm. Jāņa Pāvila II attieksme pret cilvēku raksturojās ar kalpošanu un lielu uzmanību. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēks ir Baznīcas ceļš. Līdz ar to, viņš nemitīgi mudināja Baznīcu kalpot cilvēkam. Viņam rūpēja katra cilvēka dzīvība, sākot no ieņemšanas brīža līdz tā dabiskajai nāvei. Viņš mudināja īpaši rūpēties par vājākajiem un neaizsargātākajiem, par ģimenēm un jauniešiem, par slimajiem un vecajiem ļaudīm.

Jāņa Pāvila II dzīves grāmata mums atklāj arī viņa lielo mīlestību pret Baznīcu. Šī Baznīca nav ideāla. Tā sastāv no vājiem un grēcīgiem cilvēkiem, kuri iet pa atgriešanās un Evaņģēlija norādīto ceļu. Pāvests ļoti gudri un ar lielu pacietību vadīja šo Baznīcu, kas runā dažādās valodās un kuras locekļi pieder atšķirīgām kultūrām un piekopj dažādas tradīcijas. Viņa kā gana sirdī pietika vietas visiem cilvēkiem. Viņš ieveda Baznīcu trešajā kristietības gadu tūkstotī un iedrošināja mūs, lūkojoties uz Kristu, kurš ir vienīgais pasaules Pestītājs, doties dziļumā – aizvien vairāk un vairāk padziļināt savu ticību, cerību un mīlestību, un tādējādi kļūt par ieraugu mūsdienu pasaulei.

Jāņa Pāvila II dzīves grāmata mums atklāj viņa lielās rūpes un atbildību par visu pasauli. Viņš ar savu reālismu redzēja tajā gan labo, gan ļauno. Viņš saskārās ar egoismu un konfliktiem, bet tomēr vienmēr ar visiem meklēja dialogu – vispirmām kārtām ar tiem, kuru rokās ir tautu likteņi. Viņš bija atvērts citu reliģiju locekļiem un vadītājiem un aicināja viņus lūgties par mieru. "Nav šaubu", apgalvoja kard. Dzivišs, "ka Jānis Pāvils II deva nozīmīgu ieguldījumu Austrumeiropas tautu atbrīvošanā no totalitārā režīma jūga". Lasot viņa dzīvības grāmatu, mēs varam mācīties no viņa nesavtīgi veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam un citiem cilvēkiem. "Lai augšāmcēlušais Kristus dod mums spēku izplatīt Evaņģēlija prieku visu to vidū, kurus satiekam savas dzīves ceļos", vēlēja kard. Dzivišs.

Svētais Jānis Pāvils II sava pontifikāta 26 gados veica 102 apustuliskos ceļojumus uz ārzemēm un 142 vizītes pa Itāliju, kopā apmeklējot 129 valstis, pateica vairāk nekā 3 tk. homīliju un uzrunu, sarakstīja 14 enciklikas, 14 apustuliskos pamudinājumus, 11 konstitūcijas un 42 apustuliskās vēstules. Pirms stāties Svētā Pētera pēcteča amatā, viņš 20 gadus kalpoja kā bīskaps, no kuriem – 14 gadus bija Krakovas arhibīskaps-metropolīts. 1967. gadā viņam tika piešķirts kardināla tituls, bet 1978. gadā viņš tika ievēlēts par pāvestu. Nepagāja ne 10 gadi kopš Jāņa Pāvila II nāves, kad viņš jau tika pasludināts par svēto. Viņa liturģiskos svētkus Baznīca svin 22. oktobrī.

Visas dzīves garumā šis svētais bija liels Dievmātes godinātājs. Viņš bija pārliecināts, ka Dievmāte izglāba viņa dzīvību atentāta laikā. Viņš pilnībā uzticējās Marijai.

1993. gadā no 8. līdz 10. septembrim Jānis Pāvils II apmeklēja Latviju. Savas vizītes laikā viņš teica sešas uzrunas – divas lidostā „Rīga”, Svētā Jēkaba katedrālē, Euharistijas svinību laikā Mežaparkā un Aglonā, un tiekoties ar Latvijas Universitātes profesoriem un studentiem. Tas bija nozīmīgs notikums ne tikai Latvijas katoļu dzīvē, bet visas tautas vēsturē. Svētais Jānis Pāvils II atzina, ka Evaņģēlija vēsts, ko atklāja bīskaps Meinards, šajā tautā ir atstājusi dziļu un neizdzēšamu zīmi. Pāvests atgādināja, ka tā ir joprojām nemainīga un aktuāla. Tā ir nekas cits kā mīlestības vēsts. Evaņģēlijā ir atrodami skaidri principi ekonomisko un politisko problēmu atrisināšanai, un tie ir pieņemami visiem, arī tiem, kuri sevi neuzskata par kristiešiem vai ticīgiem. Jānis Pāvils II pirms 25 gadiem ieradās Latvijā, Igaunijā un Lietuvā kā miera svētceļnieks, lai stiprinātu šo Baltijas zemju iedzīvotājus ticībā un cerībā. Viņa vizītes piemiņas 25. gadadienā, šī gada septembrī, Latviju apmeklēs pāvests Francisks.

J. Evertovskis – Vatikāns