Pirmais kristīgais altāris bija Krusts

Trešdienas rītā gaisa temperatūra Romā pazeminājās līdz -8 grādiem. Sakarā ar neierasto aukstumu, vispārējā audience notika iekštelpās, nevis Svētā Pētera laukumā. Ticīgie šoreiz bija sapulcināti gan Pāvila VI zālē, gan arī Svētā Pētera bazilikā. Uz tikšanos ar pāvestu ieradās aptuveni 12 tk. svētceļnieku no dažādām Eiropas zemēm, ASV, Meksikas, Argentīnas un Brazīlijas. Viņš aicināja klātesošos un visas pasaules ticīgos lūgties par kara izmocīto Sīrijas tautu.

Turpinot skaidrot Svētās Mises dažādās daļas, katehēzē Francisks pievērsās upurdāvanu sagatavošanai, pienešanai un upurēšanas lūgšanai. Ar to sākas Mises otrā konstitutīvā daļa – Euharistiskā liturģija, kas seko Dieva Vārda liturģijai. Upurēšanas brīdis ir norāde uz “sevis veltīšanas garīgumu”, kas, savukārt, ienes gaismu mūsu ikdienas dzīvē, attiecībās vienam ar otru, darbos, ciešanās un grūtībās, un palīdz veidot šo pasauli saskaņā ar Evaņģēlija vērtībām.

Caur Euharistisko liturģiju Baznīca dara mūžīgi klātesošu jaunās derības, ko Jēzus apzīmogoja uz Krusta altāra, Upuri – sacīja pāvests, piebilstot, ka “Krusta altāris” bija pirmais kristīgais altāris. Līdz ar to, tad, kad mēs tuvojamies altārim, lai svinētu Svēto Misi, mēs savās atmiņās pievēršamies Krusta altārim, uz kura tika salikts pirmais upuris. Priesteris, kurš Misē pārstāv Kristu, dara to pašu, ko Pēdējo vakariņu laikā darīja Jēzus un lika darīt saviem mācekļiem. Viņš ņēma maizi un biķeri, pateicās un deva saviem mācekļiem, sakot: “Ņemiet un ēdiet…, ņemiet un dzeriet…, tā ir mana miesa…, tas ir manu asiņu biķeris. Dariet to manai piemiņai”.

Euharistiskā liturģija iesākas ar upurdāvanu sagatavošanu, kad maize un vīna biķeris, ko savās rokās ņēma Kristus, tiek atnesti un nolikti uz altāra – skaidroja Francisks. Šajā sakarā viņš norādīja, ka būtu labi un skaisti, ja tieši ticīgie pienestu maizi un vīnu, jo tādā veidā tiek apzīmēts Baznīcas garīgais upuris. Pasniedzot priesterim maizes un vīna zīmes, ticīgie ieliek viņa rokās savu upuri, ko priesteris noliek uz altāra jeb Kunga galda, kas ir Euharistiskās liturģijas centrs. Pāvests piebilda, ka Mises centrālais elements ir altāris, un altāris ir pats Kristus. Upurējot “zemes un cilvēka darba augļus”, ticīgie “visas svētās Baznīcas labā” upurē paši sevi par “Dievam, visvarenajam Tēvam, patīkamu upuri”. Tādā veidā “ticīgo dzīve, viņu slavas dziesma Dievam, viņu ciešanas, lūgšanas un viņu darbs savienojas ar Kristus dzīvi un Viņa pilnīgo upuri un tādējādi gūst jaunu vērtību” (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1368).

Mūsu upurdāvana, protams, ir nieks, bet Kristum ir vajadzīgs šis mazumiņš – turpināja Svētais tēvs. Kungs no mums maz prasa, bet daudz dod. Viņš prasa, lai mēs savā parastajā ikdienas dzīvē izrādītu Viņam savu labo gribu. Viņš prasa atvērtu sirdi, prasa, lai mēs gribētu kļūt labāki. Viņš prasa šīs simboliskās upurdāvanas, kas kļūs par Viņa miesu un asinīm.

Šo dinamiku labi atklāj apkūpināšanas žests. Kad uguns sadedzina vīraku, tad izplatās tā smarža un paceļas uz augšu. Tāpēc svētku dienās notiek upurdāvanu, krusta, altāra, priestera un tautas apkūpināšana. Tādā veidā tiek norīdīts uz ciešo saiti, kāda pastāv starp visu uzskaitīto un Kristus upuri. Šeit Francisks vēlreiz atgādināja, ka altāris ir Kristus, un vienmēr pastāv saistība ar pirmo altāri, tas ir, Krustu. Uz altāra mēs saliekam savu dāvanu mazumiņu – maizi un vīnu -, kas pēc tam kļūs par kaut ko lielu – par pašu Kristu, kurš dāvā sevi mums. Lūgšanā priesteris lūdz Dievu pieņemt dāvanas, ko Viņam upurē Baznīca. Upurējot maizi un vīnu, mēs upurējam Kungam savu dzīvi, lai Svētais Gars to pārveidotu un kopā ar Kristu tā kļūtu par vienu, Tēvam patīkamu, garīgo upuri. Sevis atdeves garīgums izgaismos mūsu darbus, attiecības un visu mūsu ikdienas dzīvi – sacīja pāvests.

Sveicot arābu valodā runājošos svētceļniekus no Sīrijas, Svētās Zemes un citām Tuvo Austrumu vietām, Francisks aicināja visus ticīgos lūgties par tiem brāļiem, kuri ir ierauti karā, kuri dzīvo vietās, kur līst asinis, un – par vajātajiem kristiešiem, kurus grib padzīt no savas zemes.

Sveicot poļu svētceļniekus, Svētais tēvs atgādināja, ka Lielais gavēnis ir pārdomu, atgriešanās un garīgās atjaunotnes laiks, un aicināja rūpīgi pārdomāt ar Kristus Krusta ceļu saistītos notikumus. “Lai jūsu sirds ir atvērta Dieva varenībai un lai jūsu acis ir pievērstas tuvākā vajadzībām”, vēlēja pāvests.

J. Evertovskis - Vatikāns