Gribam, lai Dievs izklausa mūsu lūgšanas? Ticēsim un neizvirzīsim savas pretenzijas!

“Ja dvēselē valdīs prieks, tad, neraugoties uz slikto laiku, diena vienmēr būs jauka. Tātad, labdien!” – teica pāvests, sveicinot Pelnu trešdienā Svētā Pētera laukumā uz vispārējo audienci sanākušos svētceļniekus. Tā kā 14. februāra priekšpusdienā Romā smidzināja lietus un bija nedaudz drēgni, tad tikšanās ar pāvestu notika divās vietās. Slimnieki pulcējās Pāvila VI zālē, kur audiences norisi vēroja uz lielā ekrāna, bet visi pārējie – laukumā. Katehēzē par Svēto Misi Francisks šoreiz pievērsās “Credo” jeb “Ticības apliecinājumam”, kas seko pēc homīlijas, un Vispārējai lūgšanai.

Īsumā atgriežoties pie jau iepriekšējās reizēs aplūkotās Dieva Vārda liturģijas, pāvests uzsvēra, ka ticīgajiem ir tiesības pārpilnībā saņemt lielo dārgumu – Dieva Vārdu. Katram no mums ir uz to garīgas tiesības. Tāpēc Dieva Vārdam jābūt labi nolasītam, labi izrunātam un labi izskaidrotam homīlijā. Ja Dieva Vārds tiek nolasīts pavirši un diakons, priesteris vai bīskaps to dedzīgi nesludina, tad ticīgajiem tiek atņemtas šīs tiesības. “Mums ir tiesības klausīties Dieva Vārdu”, atkārtoja Svētais tēvs. Kungs uzrunā visus – gan Baznīcas ganus, gan ticīgos. Viņš klauvē pie visu klātesošo sirds – lai kādi kuram būtu dzīves apstākļi, lai cik vecs vai jauns viņš būtu, lai kādā situācijā viņš atrastos. Kungs mierina, aicina, atjauno mūsu dzīvi un mūs samierina. Tas notiek ar Viņa Vārda starpniecību. Viņš ar savu Vārdu klauvē pie mūsu sirds durvīm un izmaina mūsu sirdi. Līdz ar to pēc homīlijas tiek dots klusuma brīdis, lai saņemtā sēkla varētu nogulsnēties un tādējādi pieņemtu to, ko Kunga Gars katrā būs ierosinājis. Pēc homīlijas ir jāiegrimst klusumā un katram jāpārdomā tikko dzirdēto.

Turpinoties Svētajai Misei, mēs katrs personīgi kopā ar visu Baznīcu apliecinām ticību. “Credo” ir kopīgā atbilde dzirdētajam Dieva Vārdam – skaidroja Francisks. Starp klausīšanos un ticību pastāv būtiska saikne. Šīs abas lietas ir cieši saistītas. Ticība nerodas no cilvēciskā prāta fantāzijām, bet, kā saka sv. Pāvils, “no dzirdēšanas, bet dzirdētais nāk caur Kristus vārdu (Rom 10, 17). Tātad, klausīšanās dzīvina ticību. Ticības apliecinājums nodrošina Euharistijas saikni ar Kristību, ko saņēmām “Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”. Šis simbols mums atgādina, ka sakramentus varam izprast tikai Baznīcas ticības gaismā.

Atbilde ticībā pieņemtajam Dieva Vārdam pēc tam izpaužas Vispārējā lūgšanā, jo tā aptver visas Baznīcas un pasaules vajadzības – turpināja pāvests. Šajā lūgšanā, ko iesāk un noslēdz priesteris, tauta lūdzas par visu cilvēku pestīšanu. Kungs Jēzus saka: “Ja jūs paliksit manī, un mani vārdi paliks jūsos, tad, ko vien jūs vēlēsities un lūgsit, tas jums notiks” (Jņ 15, 7). Francisks atzina, ka mēs tam, diemžēl, neticam, jo maza ir mūsu ticība. Turpretī, ja mūsu ticība būtu vismaz kā sinepju graudiņš, tad mēs saņemtu visu. Lūdziet visu, ko gribat, un jūs saņemsiet! “Tieši Vispārējās lūgšanas brīdis ir tas, kura laikā varam lūgt no Kunga visaktuālākās lietas, kas mums ir nepieciešamas, un kuras mēs gribam saņemt”, piekodināja pāvests. “Lūdziet, un jums tiks dots! Tādā vai citādā veidā, bet jums tiks dots”. “Tam, kurš tic, viss ir iespējams!” Ko tad atbildēja tas vīrs, kuram Kungs teica šos vārdus? – jautāja Svētais tēvs. Šis vīrs atbildēja: “Es ticu, Kungs. Palīdzi manai neticībai!” Mēs arī varam teikt tos pašus vārdus, ticot un lūdzot, lai Kungs palīdz mūsu neticībai.

Pāvests norādīja, ka pretenzijas, ko cilvēks izvirza ar savu pasaulīgo loģiku, nepaceļas uz debesīm un patmīlīgi lūgumi paliek neizklausīti. Ne velti, apustulis Jēkabs raksta: “Jūs iekārojat, bet jums nav; jūs slepkavojat un ienīstat, bet nevarat iegūt; jūs strīdaties un karojat, bet jums nav, jo jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat, bet nesaņemat, jo jūs ļauni lūdzat, lai to izlietotu savām kārībām” (sal. Jēk 4, 2-3).

Noslēdzot katehēzi, Svētais tēvs atgādināja, ka Vispārējās lūgšanas laikā izteiktajos lūgumos jāietver Baznīcas kopienas un pasaules konkrētas vajadzības, un jāizvairās no nobružātām formulām vai tuvredzīga rakstura lūgumiem. Ar Vispārējo lūgšanu noslēdzas Dieva Vārda liturģija. Šī lūgšana mums ir aicinājums paraudzīties uz pasauli paša Dieva acīm, kurš rūpējas par visiem saviem bērniem.

Audiences laikā pāvests atgādināja, ka Lielas gavēnis ir “žēlastības un žēlsirdības laiks”, un aicināja lūgties, lai Vissvētākā Jaunava Marija palīdz mums labi sagatavoties Lieldienām, lai mēs varētu svinēt Kristus Augšāmcelšanos ar šķīstītu un atjaunotu sirdi. Francisks mūs mudināja vairāk laika atvēlēt lūgšanai un nabagiem.

J. Evertovskis - Vatikāns