Nezaudēt "savienojumu" ar Jēzu! Franciska aicinājums Čīles jauniešiem

“Ticība jauniešos pamodina piedzīvojumu alkas. Tā mudina ceļot caur neiedomājamiem apvāršņiem, kas nebūt nav viegli, nebūt nav mierīgi. Taču jums patīk piedzīvojumi un izaicinājumi,” teica pāvests uzrunājot jauno čīliešu paaudzi, kas trešdienas vakarā bija sapulcējusies Maipu svētnīcā. Francisks atgādināja, ka šai vietā ir meklējami Čīles aizsākumi. Maipu svētnīcā, kas atrodas ziemeļu un dienvidu ceļu krustojumā, kur sniegotie kalni tiekas ar okeānu, ir uzcelts dievnams. Tas kalpo par saikni starp zemi un debesīm. Cilvēkus šeit sagaida un ar atvērtu sirdi uzņem Karmela Dievmāte. Viņa ir bijusi klāt pie šīs nācijas dzimšanas un 200 gadu laikā ir pavadījusi šīs zemes iedzīvotājus. “Šodien viņa vēlas pavadīt sapņus, ko Dievs ieliek jauniešu sirdīs,” teica pāvests. Tie ir sapņi par brīvību, prieku, labāku nākotni.

Svētais tēvs atzīmēja, ka jauniešiem ir vajadzīgi izaicinājumi. Ja nav šī stimula, iestājas garlaicība. Jauniešus dzen nemiera gars, viņi meklē, ir ideju pilni. Pāvests norādīja, ka problēma slēpjas pieaugušajos, kas daudzreiz ar viedu sejas izteiksmi mēdz sacīt: “Viņš tā domā tāpēc, ka vēl ir jauns, gan jau drīz kļūs pieaudzis un domās citādāk”. Šie pieaugušie domā, ka sasniegt briedumu, nozīmē pieņemt netaisnību, domāt, ka neko jau nevarēs mainīt, ka viss tāpat būs tā kā tas ir bijis.

Francisks pastāstīja, ka apzinoties jauniešu realitāti, viņš ir vēlējies sasaukt Bīskapu Sinodi, bet vēl pirms tās sarīkot Jauniešu tikšanos, lai viņi vairāk izjustu, ka ir Baznīcas virzošais spēks, kā arī, lai palīdzētu pieaugušajiem vienmēr atjaunot Baznīcas vaigu. Pie tam, atjaunot ne jau ar atjaunojošu krēmu palīdzību, bet gan tik dziļi, lai Baznīca no visas sirds censtos dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju un palīdzētu visiem atrasties tuvāk Jēzum.

Pāvests atstāstīja sarunu ar kādu jaunieti, kuram pajautājis, kas viņu visvairāk sarūgtina. Jaunietis atbildējis, ka sarūgtināts jūtas ikreiz, kad izlādējas, vai Interneta savienojumu pazaudē viņa viedtālrunis un nav drīzas iespējas to uzlādēt, vai atgūt savienojumu. Svētais tēvs atzina, ka tas pats var notikt ar ticību. Pēc sākotnējās dedzības var notikt, ka sāk zust spēki un pamazām arī savienojums. Kļūstam nomākti, zaudējam cerību un visu sākam skatīt negatīvā gaismā. Kad paliekam bez šī “savienojuma”, kas piešķir dzīvību mūsu sapņiem, sirds sāk zaudēt spēkus, tai trūkst uzlādētības, un kā teikts Čīlē pazīstamas rokgrupas “La Ley” dziesmā “Aqui”, “pasaule, kas ir apgriezusies otrādi, grib paraut līdzi arī mani, noslīcinot manas idejas”.

“Bez savienojuma ar Jēzu varam noslīcināt savas idejas, savus sapņus, savu ticību un kļūt slikta noskaņojuma pārpilni,” teica pāvests. Tad kļūsim atvienoti no tā, kas notiek pasaulē. Svētais tēvs aicināja nekad, nekad nedomāt, ka mums nav ko dot citiem un ka neviens mums nav vajadzīgs. Šādas domas, kā mēdza sacīt svētais Alberto Hurtado, ir “velna padoms”. Viņš cenšas iestāstīt, ka taviem centieniem nav nekādas nozīmes un ka ir labāk atstāt visu tā, kā tas ir. Tomēr, “mēs visi esam vajadzīgi un nozīmīgi, mums visiem ir ko dot citiem,” uzsvēra pāvests.

Francisks ieteica jauniešiem uzdot sev jautājumu, ko sev ir uzdevis Hurtado, proti, “ko Kristus darītu manā vietā?” Ko Viņš darītu skolā, universitātē, uz ielas, mājās, ar draugiem, darbā? Ko Viņš darītu to priekšā, kuri vēlas mūs apsmiet, ko Viņš darītu, ejot sportot, dejot utt. Francisks rosināja izmantot šo jautājumu kā sava veida paroli, kas palīdz iededzināt mūsu sirdi, iededzināt ticību un dzirksti mūsu acīs. Viņš paskaidroja:

“Tas nozīmē būt par vēstures virzošo spēku, par jauniešiem, kuri šo dzirksti vēlas iedegt arī citu sirdīs – tais sirdīs, kas ir nogurušas, izbalējušas, aizmirsušas, ko nozīmē cerēt. Aizdedzināt sirdi tajos, kas ir iekrituši apātijā un gaida, kad kāds viņus aicinās un pamudinās uz kaut ko, kam ir vērtība. Būt par virzošo spēku, nozīmē darīt to, ko darīja Jēzus. Jebkurā vietā, kur atrodies, ar ko un kad esi kopā, pajautā: “Ko manā vietā darītu Jēzus?” Vienīgais veids, kā neaizmirst paroli, ir to izmantot. Izmantot katru dienu. Pienāks brīdis, kad to iegaumēsiet no galvas un pienāks diena, kad pašiem neapzinoties, jūsu sirds sāks pukstēt tāpat kā Jēzus sirds.”

Pāvests pamudināja jauniešus riskēt, nebaidīties no riska, būt drosmīgiem, steigties pretim saviem draugiem, kā arī nepazīstamajiem, tiem, kas pārdzīvo smagu brīdi. Uzrunas noslēgumā viņš novēlēja:

“Esiet kā labie samarieši, kuri nekad neatstāj cilvēku ceļa malā! Esiet kā Kirenejs, kas Kristum palīdz nest Viņa krustu un kas dalās ciešanās ar brāļiem! Esiet kā Zahejs, kas savu materiālām lietām pieķērušos sirdi pārveido par solidāru sirdi! Esiet kā Magdalēna – dedzīgā mīlestības meklētāja, kura tikai Jēzū atrod atbildes, kas tai ir nepieciešamas! Lai jums ir Pētera sirds, kas atstāj tīklus ezera krastā! Lai jums ir Jāņa maigā pieķeršanās, kas palīdz salikt Jēzū visas citas pieķeršanās! Lai jums ir Marijas gatavība ar prieku dziedāt Kungam un pildīt Viņa gribu!”

Pāvests atzinās, ka viņam patiktu kopā ar jauniešiem uzkavēties ilgāk. Viņš pateicās tiem par tikšanos un par viņu prieku, un aicināja par sevi palūgties.

I. Šteinerte/VR