Izglītības procesiem jābūt vērstiem uz jaunu humānismu

Apmeklējot Čīli, Francisks ieradās Pontifikālajā Katoļu universitātē, kas atzīmē savu pastāvēšanas 130. gadadienu. Tā kā šīs augstskolas vēsture ir cieši saistīta ar Čīles tautas vēsturi, uzrunā pāvests pievērsās tautas savstarpējās sadzīvošanas jautājumam un sabiedrības spējai virzīties uz priekšu. Ar šiem diviem elementiem saistās nopietni izaicinājumi. Francisks paskaidroja, ka runāt par izaicinājumiem, nozīmē pieļaut, ka dažās lietās esam nonākuši līdz tādam punktam, kur ir nepieciešams daudz ko pārskatīt. Skart izaicinājumus nenozīmē “bremzēt” zinātnes attīstību; tas nozīmē panākt, lai universitāte kļūst par īpašo vietu, kur praktizēt dialoga mākslu, kas, savukārt, atvieglo satikšanos vienam ar otru.

Svētais tēvs uzsvēra, ka tautas savstarpēja sadzīvošana būs iespējama, tikai pateicoties tādiem izglītības procesiem, kas būs vērsti uz transformāciju un ietveršanu. Runājot konkrēti, tas nozīmē attīstīt tādu izglītību, kas integrē sevī un savstarpēji harmonizē prātu, sirdi un darbību. Lai izvairītos no domas sadrumstalotības, “ir jāmāca pievērst savas domas tam, ko jūtam un darām; just to, ko domājam un darām; un darīt to, ko domājam un jūtam”. Tādā veidā studenti tiks vairāk iesaistīti savā formācijas procesā.

Liela mūsdienu problēma ir arī stingro atbalsta punktu zaudēšana. Ja nav uz ko balstīties, tad cilvēks nevar attīstīties ne kā indivīds, ne kā sociāla būtne. Kā vēl vienu izaicinājumu pāvests minēja tādas izglītības modeļa veidošanu, kas palīdzētu sabiedrībai attīstīties un iet uz priekšu. Zinātnei vienmēr ir jākalpo dzīvībai un tā nedrīkst būt atrauta no reālās dzīves. “Akadēmiskā kopiena” nevar aprobežoties ar skolām un bibliotēkām. Tai ir nemitīgi jāstājas pretī “līdzdalības izaicinājumam”. Zināšanu iegūšanas procesā ir jāprot panākt to, lai būtu mijiedarbība starp skolu un tautas gudrību.

Mūsdienu pedagogu misija ir pravietiska misija – sacīja Svētais tēvs. Viņš aicināja klātesošos radīt procesus, kas izgaismotu mūsdienu kultūru un rosinātu jaunu humānismu. Visbeidzot, viņš mudināja pielikt lielākas pūles pie kvalitātes veicināšanas un integrācijas. “Tādējādi mēs varēsim teikt, ka universitāte kļūst par tautas nākotnes ‘laboratoriju’, jo prot sevī inkorporēt tautas dzīvi un gājumu, pārvarot ikvienu antagonistisko un elitāro zināšanu loģiku”, teica pāvests.

J. Evertovskis - Vatikāns