2018-01-09 14:23:00

Pāvests uzrunā dažādu valstu vēstniekus pie Svētā Krēsla


Miers pasaulē, atbruņošanās, pienākumi pret migrantiem un migrantu pienākumi, ģimenes institūcija, darbs, rūpes par planētu – šie bija galvenie temati pāvesta uzrunā diplomātiem, kas ir akreditējušies pie Svētā Krēsla. Dažādu zemju, tai skaitā Latvijas diplomātiskie pārstāvji 8. janvāra rītā tikās gadskārtējā audiencē Vatikānā. Attiecībās ar civilajām autoritātēm Svētais Krēsls par savu pienākumu uzskata veicināt cilvēka garīgo un materiālo labklājību. Pāvests pastāstīja, ka šādu rūpju lokā ietilpst arī viņa apustuliskie ceļojumi. Šī gada laikā ir apmeklētas Ēģipte, Portugāle, Kolumbija, Mjanma un Bangladeša.

Aizvadītajā gadā apritēja 100 gadi, kopš I Pasaules kara beigām. Šis konflikts izdarīja izmaiņas Eiropas un visas pasaules kartē. Seno impēriju vietā radās jaunas valstis. “No kara pelniem var gūt divus brīdinājumus,” sacīja Francisks. Vispirms viņš norādīja, ka uzvarēt nenozīmē pazemot ienaidnieku. Mieru nav iespējams uzcelt, nostiprinot savu varu pār uzvarēto. Lai izlīdzinātu atšķirības, ir nepieciešams dialogs un savstarpēja sapratne. No tā izriet arī otrs brīdinājums, proti, mieru var nostiprināt tad, kad nācijas var veikt dialogu vienlīdzības gaisotnē. Apvienoto Nāciju Organizācija tika izveidota, lai veicinātu visu valstu, gan lielo, gan mazo attīstību un garantētu katras neatkarību un teritoriālo integritāti. 1948. gada 10. decembrī ika pieņemta Universālā Cilvēktiesību deklarācija. Pāvests uzsvēra, ka runāt par cilvēku tiesībām Svētajam Krēslam nozīmē likt centrā cilvēka personu, ko ir gribējis un pēc sava attēlā un līdzības radījis Dievs.

Francisks uzrunā diplomātiem atzīmēja, ka gadu gaitā dažu tiesību interpretācija ir pakāpeniski pārveidojusies, liekot pieņemt daudzas “jaunas tiesības”, kuras nereti ir pretrunā cita ar citu. Un tas ne vienmēr ir veicinājis draudzīgas attiecības starp nācijām. Dažas “jaunās tiesības” nav savienojamas ar vairāku zemju kultūru, taču praksē ir notikusi un turpinās “ideoloģiskā kolonizācija”, kur virsroku gūst spēcīgākie un bagātākie. Mūsdienās cilvēktiesības tiek pārkāptas ne tikai karā, bet arī piemērojot daudz smalkākas formas, kam par upuriem krīt vēl nedzimuši bērni, sirmgalvji, slimie un nespēcīgie.

Pāvesta uzrunā īpaša vieta bija ierādīta arī atbruņošanās un cilvēka integrālās attīstības jautājumam. Svētais tēvs uzsvēra, ka nesaskaņas starp tautām ir jārisina nevis ar ieroču, bet ar sarunu palīdzību. Francisks minēja konkrētas valstis, kurās šobrīd ir nepieciešams dialogs. Viņš aicināja atbalstīt jebkādus dialoga mēginājumus Korejas pussalā, veicināt miera iniciatīvas Sīrijā, izlīgšanu un mierīgu sadarbību Irākā, kā arī Jemenā un Afganistānā. Īpaši pāvests pievērsās Izraēlas un Palestīnas situācijai, kur pēdējās nedēļās saasinājusies spriedze. Viņš aicināja respektēt Jeruzalemes “status quo”, kas ir vienlīdz svēta pilsēta kristiešiem, ebrejiem un musulmaņiem.

Pāvests pieminēja arī politisko krīzi Venecuēlā, ciešanas daudzās Āfrikas zemēs, jo īpaši Dienvidsudānā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Somālijā, Nigērijā un Centrālāfrikas Republikā. Svētais tēvs aicināja celt tiltus Ukrainā, kur aizvadītajā gadā par upuriem atkal ir krituši daudzi cilvēki, kur cieš un no saviem tuviniekiem ir šķirtas ģimenes, veci ļaudis un bērni.

Tieši ģimenes jautājumam pāvests pievērsās turpmākajā uzrunas gaitā. Viņš atzīmēja, ka Rietumos ģimene šodien tiek uzskatīta par pārvarētu pagātnes institūciju, kam pretim tiek liktas nenoturīgas kopdzīves saites. “Taču ģimeni nav iespējams celt uz smiltīm,” teica pāvests, “ir vajadzīga stipra klints, kas ir balstīta uz uzticīgu mīlestību, kurā ir vienoti sieviete un vīrietis.” Francisks novēlēja, lai valstis uzņemas tādu politiku, kas atbalsta ģimeni, no kuras ir atkarīga arī pašu valstu nākotne.

Plaša uzmanība pāvesta uzrunā diplomātiem bija veltīta migrantiem un migrācijai. Viņš aicināja neaizmirst, ka migrācija ir pastāvējusi vienmēr. Arī jūdu un kristīgā tradīcija ir piesātināta ar migrācijas vēsturi. Tāda ir arī pestīšanas vēsture. Pāvests atgādināja par kustības brīvību, brīvību atstāt savu zemi un aicināja rēķināties ar to, ka mūsu priekšā atrodas reāli cilvēki.

Francisks atzina, ka ne viemēr migrantus vada labākie nodomi, tomēr, tai pašā laikā daudzi izvēlētos palikt mājās, ja tur nebūtu diskriminācijas, vajāšanu, nabadzības, vides degradācijas. Pāvests sacīja, ka praktizējot apdomības tikumu, valstsvīri pratīs pieņemt migrantus, veicināt viņu cilvēcisko attīstību, pasargāt viņus un integrēt.

Tieši integrācijas jautājumam Svētais tēvs pievērsās visvairāk. Viņš teica, ka tas ir “divvirzienu” process, kas sevī ietver savstarpējas tiesības un pienākumus. Tas, kurš pieņem, ir aicināts veicināt integrālu cilvēka attīstību, bet tam, kurš tiek pieņemts, ir jāspēj piemēroties attiecīgās zemes likumiem, kā arī respektēt tās identitāti.

Pāvesta uzrunā atsevišķs punkts bija veltīts arī brīvībai mainīt reliģiju. Diemžēl, pasaulē ir radušās un tiek piekoptas jaunas ekstrēmisma formas, sociālā marģinalizācija un pat vajāšanas pret citas ticības pārstāvjiem. Francisks norādīja, ka visus ietverošas sabiedrības celtniecība prasa cilvēka personas integrālu izpratni, pieņemot viņu visās dimensijās, kas veido viņa identitāti. Tai skaitā ir arī reliģiskā dimensija.

Svētais tēvs pievērsās tiesībām uz darbu. Viņš runāja ne tikai par bezdarba problēmu, bet uzsvēra arī, ka cilvēkam ir svarīga atpūta. Francisks aicināja rūpēties arī par zemi. Šai ziņā viņš aicināja ievērot 2015. gadā pieņemto valstu vienošanos Parīzē par gāzu izplūdes samazināšanu atmosfērā.

Pāvests ieteica nācijām gūt iedvesmu no viduslaiku katedrāļu cēlājiem. Celtnieki apzinājās, ka savas dzīves laikā tie nespēs ieraudzīt sava darba rezultātu, taču tie cēla, domājot par saviem bērniem, saviem pēctečiem. Svētais tēvs aicināja katru, jo īpaši valstu vadītājus kultivēt tādu pašu attikesmes garu, kalpojot ne tikai sev, bet nākamajām paaudzēm.

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.