Nāves apziņa piešķir jēgu dzīvei

Trešdienas, 18. oktobra, katehēzē pāvests pievērsās cerībai nāves sliekšņa priekšā. Sastopoties aci pret aci ar nāvi, cilvēks atklāj, ka viņa uzpūtība un dusmu uzliesmojumi ir bijuši kā tādi gaisa burbuļi. Nāves priekšā atklājam, ka neesam pietiekoši mīlējuši un tiekušies pēc tā, kas ir bijis patiesi būtisks. Tai pat laikā ieraugām visu labo, ko esam darījuši. Francisks atzina, ka nāve ir realitāte, par kuru mūsdienu pasaule cenšas nedomāt. Tāpēc tad, kad šis brīdis pienāk kādam mūsu tuviniekam vai mums pašiem, izrādās, ka esam tam nesagatavoti. Domājam par to vai nedomājam, bet mēs nekā nevaram no tā izbēgt. Kā varam tam sagatavoties? Kāda attieksme palīdzēs mums nebaidīties nostāties nāves sliekšņa priekšā? Pāvesta šodienas uzruna par nāvi un cerību var mums kalpot kā liels iedrošinājums.

Svētais tēvs atzina, ka seno civilizāciju ļaudis nebaidījās skatīties nāvei acīs. Vecie ļaudis stāstīja par šo neizbēgamo realitāti jaunajām paaudzēm, tādējādi atverot jaunā cilvēka garu absolūtā apvāršņiem. Var teikt, ka cilvēks jau piedzima ar nāves kultu. Ne velti, 90. psalmā lasām: “Māci mūs mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi iemantojam” (90, 12). Šie vārdi palīdz mums atgriezties realitātē un atmest ilūzijas par savu varenību. Kas tad mēs esam? – jautāja pāvests. Mēs “neesam gandrīz nekas” – lasām citā psalmā (88, 48). Mūsu dienas paskrien ļoti ātri. Pat ja mēs nodzīvotu 100 gadus, beigās liktos, ka visa dzīve ir bijusi tikai kā tāds viens mirklis. To apliecina ne viens vien sirmgalvis, sakot: “Dzīve man paskrēja kā viens mirklis…”.

Nāve noliek visu mūsu dzīvi kā zem lupas – turpināja Francisks. Tā atklāj, ka visi mūsu augstprātības, dusmu un naida uzplaiksnījumi, ir bijuši tīrā tukšība. Mēs ar rūgtumu atjēdzamies, ka neesam pietiekoši mīlējuši un neesam tiekušies pēc tā, kas ir patiesi svarīgs. Tai pat laikā mēs ieraugām arī visu to labo, ko esam sējuši – visus mīlestības žestus un upurus, un tagad atklājam to vērtību.

Mūsu nāves noslēpumu izgaismo pats Jēzus – skaidroja Francisks. Viņš ar savu rīcību un piemēru atklāj, ka ir normāli, ka mēs skumstam par kāda sava tuvinieka aiziešanu. Atrazdamies pie sava drauga Lācara kapa, Jēzus bija dziļi aizkustināts un raudāja (sal. Jn 11, 13-37). Ar savu stāju Viņš atklāj to, cik Viņš mums ir tuvu. Viņš izturas kā īsts brālis. Evaņģēlijs vēstī, ka Jēzus lūdz Tēvu, kurš ir dzīvības avots, un pavēl Lācaram iziet no kapa. Un tas notiek, proti, Lācars pieceļas no miroņiem. Pāvests norādīja, ka šajā Jēzus rīcībā varam saskatīt kristīgās cerības avotu. Citviet Evaņģēlijā lasām par kādu tēvu, kurš ar ticību vēršas pie Jēzus un lūdz dziedināt viņa ļoti slimo meitu (sal. Mk 5, 21-24.35-43). Nav nekā aizkustinošāka kā redzēt māti vai tēvu ar savu slimo bērnu – piebilda Francisks. Kad Jēzum paziņo, ka meitene ir mirusi un ģimenei iesaka neapgrūtināt Mācītāju, Jēzus meitenes tēvam saka: “Nebīsties, tikai tici!” (Mk 5, 36). Kungs zina, ka cilvēks, piedzīvojot sava bērna nāvi, var izrādīt dusmas un krist izmisumā, tāpēc Viņš iesaka glabāt to mazo liesmiņu, kas deg viņa sirdī, proti, ticības liesmiņu – skaidroja pāvests. “Nebīsties, tikai paturi iedegtu šo liesmiņu, tikai tici!” Un Jēzus uzmodina meiteni un atdod to saviem vecākiem.

Atgriežoties pie stāsta par mirušo Lācaru, Svētais tēvs atgādināja, ka Jēzus mierināja arī raudošo Martu: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos. Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, ne mūžam nemirs. Vai tu tici tam?” (Jņ 11, 25-26). Pāvests uzsvēra, ka šos vārdus Jēzus atkārto arī katram no mums katru reizi, kad nāve sarauj mūsu saites ar mūsu mīļajiem. Visa mūsu dzīve riņķo ap šo ticības virsotni un baiļu aizu. Vai mēs ticam, ka Jēzus nav nāve, bet ir augšāmcelšanās un dzīvība? Vai mēs, kas šodien atrodamies Svētā Pētera laukumā, tam ticam? – jautāja Francisks, vēršoties pie klātesošajiem vispārējās audiences dalībniekiem.

Svētais tēvs arī atzina, ka nāves priekšā mēs visi esam mazi un neaizsargāti. Tomēr tā būs liela žēlastība, ja tajā brīdī saglabāsim savā sirdī iedegtu ticības liesmu. Tad Jēzus mūs ņems pie rokas un katram no mums teiks: “Celies augšā!” “Aicinu jūs aizvērt uz brīdi acis un padomāt par šo brīdi – par savas nāves brīdi”, mudināja pāvests. “Iedomāsimies to momentu, kad Jēzus paņems mūs pie rokas un teiks: ‘Nāc, nāc kopā ar mani, celies augšā!’ Tur cerība izbeigsies un mūsu priekšā atklāsies realitāte, reālā dzīve”. Francisks atgādināja, ka Jēzus pats izies mums pretī un savā maigumā, lēnprātībā un mīlestībā ņems mūs pie rokas. Un lai katrs atkārto savā sirdī Jēzus vārdus: “Celies, nāc! Celies, nāc! Celies augšā!” Lūk, tā ir mūsu cerība nāves priekšā. Tam, kurš tic, nāve kļūs par plaši atvērtām durvīm. Tam, kurš šaubās un nav pavisam aizvēris savas durvis, tā kļūs par spraugu, pa kuru atspīdēs gaisma. Tad, kad mūs visus apspīdēs šī satikšanās ar Jēzu gaisma, tā mums būs žēlastība.

J. Evertovskis / VR