2017-10-05 13:46:00

Aizmirst savas saknes nozīmē nonākt "psiholoģiskā trimdā"


Ceturtdienas, 5. oktobra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests mudināja ticīgos atrast savas saknes, no jauna apzināties savu piederību. Savu sakņu atrašana ir prieka avots, savukārt cilvēks, kurš aiziet “savā psiholoģiskajā trimdā”, nodara sev lielu skādi – sacīja Francisks.

Šodienas pirmajā lasījumā tiek runāts par lielu “liturģisko sanāksmi”. Tauta stāv sapulcējusies pie Ūdens vārtiem, Jeruzalemē. Šis notikums saistās ar izsūtīšanas Babilonijas trimdā laika beigām, kas ilga vairāk nekā 70 gadus. Tātad, Dieva tautai tā ir sāpīga vēsture. Runājot par Psalmu, kurā lasām, ka tauta sēdēja Babilonijas upes krastos un raudāja, Svētais tēvs pieminēja mūsdienu “migrantu nostaļģiju”. Tie ir cilvēki, kuri atrodas tālu no savas zemes un grib tajā atgriezties.

Nehemijs, par kuru lasām Vecajā Derībā, gatavojas ar visu tautu atgriezties Jeruzalemē. Pāvests atzina, ka runa bija par “smagu ceļojumu”, jo vajadzēja pārliecināt ļaudis un atjaunot pilsētu, tās mūrus un templi, bet, jo īpaši, tas bija ceļojums, lai atkal atrastu savas tautas saknes. Pēc daudzajiem gadiem saknes bija kļuvušas trauslas, bet ne pazudušas. Tās atgūt nozīmē atgūt piederību tautai – paskaidroja Francisks. Bez saknēm nav iespējams dzīvot. Tauta bez saknēm vai tauta, kas pazaudē savas saknes, ir slima – viņš uzvēra. “Cilvēks bez saknēm, cilvēks, kurš aizmirst savas saknes, ir slims.” Tāpēc ir svarīgi no jauna atklāt savas saknes, saņemt spēkus un iet uz priekšu, lai nestu augļus, un, kā saka dzejnieks, “saņemt spēkus un uzziedēt, jo koks var ziedēt, pateicoties savām saknēm”. Tātad, jāpievērš uzmanība saknēm un labajam, ko mēs varam darīt.

Turpinot homīliju, pāvests atzina, ka šajā ceļā nācās sastapties ar daudzām pretestībām un grūtībām. Pretojas tie, kuri dod priekšroku trimdai – viņš skaidroja. Kad nav fiziskās trimdas, tad šie cilvēki izvēlas psiholoģisko trimdu – viņi sevi izolē no kopienas, no sabiedrības. Tie ir tie, kuri attālinās no savām saknēm. Tā ir slimība, kas sagādā lielu ļaunumu – norādīja Francisks. Cilvēks zaudē savas saknes, savu piederību.

Svētajos Rakstos lasām, ka tauta tomēr iet uz priekšu un atjauno pilsētu. Kad notikusi atjaunotne, tā sapulcējas kopā, lai atjaunotu savas saknes, tas ir, lai klausītos Dieva Vārdu. Tauta atkal raud, taču šoreiz tās ir prieka asaras par savu sakņu atgūšanu.

Cilvēks, kurš atrod savas saknes, kurš ir uzticīgs savai piederībai, ir prieka vīrs. Un šis prieks ir viņa spēka avots – uzsvēra Svētais tēvs. Te ir pāreja no skumju asarām pie prieka asarām; no raudāšanas sava vājuma dēļ, no raudāšanas par atrašanos tālu no savām saknēm, no savas tautas pie piederības asarām. Tā cilvēks var sacīt: “Es esmu mājās, esmu mājās”.

Noslēgumā Francisks aicināja ticīgos pārlasīt šodienai veltīto lasījumu (sal. Neh 8) un uzdot sev dažus jautājumus: Vai es paturu prātā Kungu? Vai neaizmirstu Viņu? Vai esmu uzsācis atpakaļceļu pie savām saknēm? Varbūt tā vietā izvēlos sev psiholoģisko trimdu, ieraujoties sevī? Beigās pāvests skaidri piebilda, ka, ja mēs baidīsimies raudāt, tad neuzdrošināsimies arī smaidīt, jo tad, ja raudam no skumjām, pēc tam raudāsim no prieka. Tāpēc jālūdzas, lai Kungs dod mums “nožēlas asaras”, žēlastību spēt apraudāt savus grēkus, kā arī lai dāvā prieka asaras, jo Viņš mums ir piedevis un rīkojies ar mums tā, kā rīkojās ar savu tautu.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.