Noslēgusies kardināla Fernando Filoni vizīte Japānā

Nedēļu ilgā ceļojuma ietvaros Tautu Evaņģelizācijas kongregācijas prefekts  apmeklēja Fukuoku, Nagasaki, Hirosimu, Osaku, Sendai un Tokiju. “Sludināt Labo vēsti ir izcils tuvākmīlestības darbs,” teica kardināls Fernando Filoni, Svētās Mises homīlijā uzrunājot ticīgos Hirosimas katedrālē. Viņš atzīmēja, ka Evaņģēlija sludināšana nenozīmē doktrīnas iemācīšanu, nedz arī tās uzspiešanu prātam un sirdij. Tieši pretēji, Evaņģēlija pieņemšana dzimst no cilvēka iekšējās brīvības, ja viņš atklāj, ka ir Dieva bērns. Tātad, evaņģelizācija nav ideoloģisks prozelītisms, bet mīlestība, Dieva žēlsirdības pieņemšana, jo Dievs vēlas, lai visi cilvēki būtu atpestīti un vienoti vienā lielā Viņa bērnu ģimenē, neraugoties uz katra valodu, ādas krāsu, kultūru, vai sociālo stāvokli.

Dienā, kad Baznīcas liturģija piemin vairākus korejiešu mocekļus, kardināls Filoni atcerējās arī daudzos mocekļus Japānā, kuri izlēja asinis, apliecinot ticību. Par moceklību kardināls runāja arī pirms Svētās Mises, tiekoties ar Hirosimas diecēzes priesteriem, reliģisko kongregāciju locekļiem un lajiem. Jau pati pilsēta ir mocekle. Hirosima ir vienreizēja ar savu morālo paaicinājumu veicināt mieru ne tikai savā zemē, bet visā pasaulē. Vatikāna pārstāvis atgādināja, ka kristīgajā skatījumā miers nenozīmē tikai vardarbības un kara neesamību, bet tam ir aktīvāka un pilnīgāka nozīme. Proti, miers sevī ietver trīs būtiskus elementus – piedošanu, patiesību un taisnību. Kristīgā piedošana prasa lielu drosmi, taču tā ir spējīga saraut atriebības važas.

“Hirosima ir vieta, kur Kristus atjaunoja savu upuri XX gadsimtā,” teica kardināls Filoni. Taču, vai Kristus šeit ir pazīts? Vai Viņam šeit ir vieta? Vai šeit tiek runāts par pestīšanu un Dieva valstību? Tautu Evaņģelizācijas kongregācijas prefekts novēlēja, lai visi šīs diecēzes kristieši rod misionāro stimulu, lai viņi būtu “evaņģelizētāji ar Garu”, kā raksta pāvests Francisks, kurš jaunībā pats tik ļoti vēlējās doties misijā uz Japānu. Svētais tēvs ir paskaidrojis, ka būt “evaņģelizētājiem ar Garu”, nozīmē lūgties un strādāt, praktizēt tādu garīgumu, kas pārveido sirdi. “Kas esam?” “Kāpēc dzīvojam?” “Kurp ejam?” “Kas ir Dievs?” Kristieši ir tie, kuriem jāsniedz atbildes uz šiem, katra cilvēka būtiskajiem jautājumiem.

21. septembrī, vizītes ceturtajā dienā, kardināls Filoni apmeklēja Osaku, tādējādi savā ceļojumā turpinot virzīties no valsts dienvidiem uz ziemeļiem. Arī šeit dzīvojošajai Dieva tautai viņš nesa pāvesta svētību. Osakieši ir pazīstami ar savu viesmīlību, atvērtību un sirsnību. Tautu Evaņģelizācijas kongregācijas prefekts šeit tikās vispirms ar bīskapiem, pārrunājot ar viņiem trīs galvenos punktus. Viens no tiem ir Baznīcas klātbūtne izglītības, veselības un sociālajā jomās. Šai ziņā Baznīca ir izcēlusies ar savu devumu jau smagajos II Pasaules kara gados, piesaistot arī ļaužu simpātijas, kas ir bijis nozīmīgs faktors evaņģelizācijas darbā. Taču šodien pastāv risks, ka sacensības dinamika, biežās sanāksmes, kas saistās ar šo darbību, atņem laiku pastorālajām aktivitātēm. Pret izglītības, veselības aprūpes un sociālo darbu Vatikāna pārstāvis aicināja izturēties, vadoties pēc mīlestības, nevis pēc filantropiskiem apsvērumiem.

Svarīgs punkts kardināla Filoni uzrunā bija veltīts katoļticīgajiem ieceļotājiem Japānā. Tie ir brazīlieši, filipīnieši, vjetnamieši, ķīnieši, korejieši, peruāņi un vairāki citi. Pastāv iespēja, ka zemē ar ļoti vienveidīgu kultūras sastāvu, pret ieceļotājiem varētu tikt izrādītas diskriminācijas formas. Tāpēc Baznīcas misija ir būt šiem cilvēkiem par Māti, kas pieņem viņus ar prieku un vajadzības gadījumā spēj noslaucīt asaras. Šai ziņā Tautu Evaņģelizācijas kongregācijas prefekts pamudināja bīskapus uzaicināt misionārus, kas nāk no zemēm ar lielāku ieceļotāju sastāvu. Kardināls norādīja, ka šie misionāri varētu kļūt arī par nozīmīgu Japānas evaņģelizācijas resursu. Lielu uzsvaru Tautu evaņģelizācijas dikastērija vadītājs lika uz vienotību draudzēs, kur visi ticīgie – gan vietējie, gan ieceļotāji, varētu kopā slavēt Dievu.  

Vēlāk, tiekoties ar priesteriem, reliģiskajiem un lajiem, kardināls Fernando Filoni izcēla tādu Baznīcas modeli, kur notiek “iziešana uz āru”, kur Baznīca nav aizvērusies un ieslēgusies sevī, bet ir pastorāli aktīva, radoša un dinamiska, un kurai ir svešas ideoloģiskā, kultūras un reliģiskā prozelītisma formas.

Japānas zemes viesis pievērsās arī daudzajām šeit pastāvošajām problēmām, tādām, kā nemitīga sacensība, kas rada stresa situācijas, vecu ļaužu vientulība, dzimstības strauja samazināšanās, vardarbība pusaudžu vidū, liels pašnāvību skaits starp tiem, kas jūtas atstumti un aizmirsti. Baznīcai ir jāsniedz savs atbalsts, garīgā pavadība un mierinājums, piedāvājot Kristus pestījošo vēsti. Vatikāna pārstāvis uzsvēra, ka evaņģelizējošā misija pēc Jēzus parauga, ir raudzīties katra cilvēka acīs, kalpot atsevišķam cilvēkam, ko satiekam draudzēs, slimnīcās, skolās, darba vietās, uz ielas, visur. “Katra vieta, kur satiekam atsevišķus cilvēkus, ir evaņģelizācijas vieta,” uzsvēra kardināls Filoni.

Kāpēc pasaulē pastāv ļaunums? Šāds vadmotīvs caurauda Tautu Evaņģelizācijas kongregācijas prefekta vizīti Sendai. Šī Japānas ziemeļu daļas pilsēta okeāna krastā ir viena no tām, kas 2011. gada 11. martā pieredzēja zemestrīci un cunami. Bojā gāja un bez vēsts pazuda ap 30 tūkstoši cilvēku, tika sagrautas ģimenes, zaudēti materiālie labumi, kas iegūti ar uzcītīgu darbu, dziļus pārveidojumus piedzīvoja gan civilās, gan reliģiskās organizācijas. Dabaskatastrofas sekas izjūtamas joprojām un joprojām šai reģionā paveras plašs darbalauks dažādām karitatīvajām, tai skaitā Baznīcas organizācijām.

22. septembrī Svētās Mises laikā Sendai katedrālē kardināls Filoni īpaši pieskārās Ījaba tēlam. Arī Ījabs uzdeva tos pašus jautājumus par to, kāpēc pastāv ļaunums un ciešanas. Neraugoties uz tām, viņš noliedza jebkādus skaidrojumus, kuros būtu pieminēta Dieva atriebība. “Labā un ļaunā eksistence ir ārpus cilvēka saprašanas robežām. Vienīgā prātīgā rīcība ir lūgšana,” norādīja kardināls. Viņš apliecināja, ka Jēzus ir tas, kurš pieņēma cilvēka dabu, uzņēmās uz sevis mūsu vājumu un caur visdziļākajām ciešanām un nāvi sagrāva nāves dzeloni, to, kas izraisa bailes cilvēkos. Nāvi kardināls salīdzināja ar lapseni, kura bez dzeloņa cilvēkam vairs nespēj nodarīt nekādu ļaunumu.

Uzrunājot ticīgos Sendai katedrālē, kardināls Fernando Filoni teica, ka viņš ir nācis, vēlēdamies pagarināt Jēzus ceļojumu šīs zemes virsū, proti, lai satiktu šejienes cilvēkus, tiem tuvotos, lai aprunātos, teiktu cerības vārdus, apliecinātu solidaritāti. Lai teiktu, ka mums visiem ir Tēvs, ka ir Dievs, kas mīl visus. Neraugoties uz cilvēka ciešanām, viņš pret to nav vienaldzīgs, nav to aizmirsis.

Sendai diecēzi un tās iedzīvotājus kardināls Filoni novēlēja Jaunavas Marijas mātišķajai aizbildniecībai, un lūdzoties par daudzajiem zemestrīces un cunami upuriem, lūdzās arī, lai Kristus izstiepj savu glāstu, dodot spēku un drosmi tiem, kas palikuši dzīvi.

23. septembrī Vatikāna pārstāvis bija gaidīts viesis Tokijas Garīgajā seminārā. Tiekoties ar nākamajiem priesteriem, kas studē šai lielajā, modernajā metropolē ar daudzajām iespējām, kardināls runāja par kristīgo nabadzību, celibātu un paklausību. Pakavējoties pie celibāta, viņš atgādināja, ka Jēzus uz to norāda kā uz dzīves stāvokli, kas ir izvēlēts mīlestības dēļ uz Dieva valstību (sal. Lk 18,29, Mt 19,29). Tātad, aicinājums uz šķīstību nozīmē galvenokārt aicinājumu uz Augšāmcelšanās un kristīgās cerības liecību. Šai ziņā celibāts liecina arī par nemitīgu un dāsnu sevis dāvāšanu. Tā ir liecība par autentisku mīlestību, kas nekad nav provizoriska. Lai arī daudzi sabiedrības locekļi domā, ka mūžīga mīlestība nav iespējama, tomēr viņi ilgojas pēc mīlestības, kurai nav noilguma. Japāņu semināristus kardināls Filoni aicināja liecināt, ka patiesā mīlestība Kristū ir pastāvīga, uzticīga un dāsna.

Vēlāk, svinot Svēto Misi Tokijas Garīgajā seminārā, kardināls pakavējās pie Evaņģēlijā lasāmās līdzības par sējēju, par strādnieku nepieciešamību Kristus druvā, kur trauslais cilvēciskais stāvoklis aizšķērso ceļu Dievam un Viņa Vārdam. Dievkalpojumā kardināls atcerējās svēto mūslaiku priesteri, tēvu Pio no Pjetralčinas.

“Nevajadzētu mierīgi gulēt, ja blakus atrodas 120 miljoni cilvēku, kuri nepazīst Kristu un kuriem nav pieejas pie Viņa nestās žēlastības,” ar šiem vārdiem kardināls Fernando Filoni vēršas pie Japānas kristiešiem. Tokijā tiekoties ar vietējās Baznīcas pārstāvjiem – priesteriem, reliģiskajiem un lajiem, viesis no Vatikāna aicināja pievērst uzmanību dažiem riska faktoriem, kas nav savienojami ar evaņģelizāciju. Viens no tiem ir iekrišana sektantismā. Tā ir tiekšanās pēc aizvien lielāka piederīgo skaita, nepievēršot uzmanību ticības kvalitātei. Ticība šādi tiek banalizēta, bet ticīgie tiek uzlūkoti kā ekonomisku ienākumu avots. Otrs riska faktors, kas apdraud sekmīgu evaņģelizāciju, ir prozelītisms. Tā ir cilvēku pievilināšana savai doktrīnai. Trešais riska faktors ir ideoloģisms, jeb farizejiska doktrīnas uzspiešana, kas var izraisīt arī sociāla rakstura draudus.

Tautu Evaņģelizācijas kongregācijas prefekts uzsvēra, ka patiesa evaņģelizācija nozīmē personīgu tikšanos ar Kristu un tā notiek caur Evaņģēlija sludināšanu un cilvēcisku kontaktu, jeb pazemīgu un dāsnu liecību. Šī liecība izraisa interesi otrā, rodas vēlēšanās noskaidrot, kāpēc liecības sniedzējs tic un uzvedas citādāk. “Evaņģelizācija, tātad, ir Dieva valstības sludināšana,” rezumēja kardināls.

Viņš atskatījās vēsturē, pieminot vienu no japāņu svētīgajiem, šī gada februārī beatificēto Takaijamu Ukonu. Viņš Kristu atklāja pakāpeniski nobriestot cilvēciskajā un sociālajā garīgumā. Tieši tāpēc Ukons kalpo par atbilstošu kristieša piemēru saviem tautiešiem mūsdienās. Viņš, kuru sauc arī par “Dieva samuraju”, nekad nav atrāvies no savas kultūras un tai pašā laikā ir bijis pārliecināts, ka Evaņģēlijs nav pretrunā ar vietējo ļaužu dzīvesziņu, kas ir nostiprinājusies daudzu gadsimtu gaitā.

Pēc kā vadījās tie japāņi, kuri pirmie ar lielu entuziasmu pieņēma Labo Vēsti? Kardināls Filoni uzskata, ka viens no galvenajiem elementiem ir bijis evaņģeliskās vēsts jaunums, proti, mūžīgā un žēlsirdīgā Dieva Tēva eksistence, kurš ir apsolījis Debesu valstību visiem, kuri tic Viņam caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Bez tam, pirmie japāņu kristieši – “kirišitan”, kā viņus šeit sauca, ieticēja, ka pašreizējā dzīve nav iepriekšējās dzīves grēka rezultāts. Pieņemot misionāru veikto sludināšanu, viņi ieticēja arī, ka visi cilvēki, būdami Dieva bērni, ir pelnījuši vienlīdzīgu cieņu, neraugoties uz sociālo stāvokli un dzimumu. Dzīvojot ar šo ticību, japāņu kristīgie senči ir labprātīgi upurējuši savu dzīvību, ejot mocekļu nāvē.

Kā vienu no šķēršļiem, kas japāņiem traucē pieņemt kristīgo ticību šodien, kardināls Filoni minēja nepareizo kristietības identificēšanu ar Eiropas kultūru. “Taču Evaņģēlijs iet tālāk par kultūrām,” sacīja Tautu Evaņģelizācijas kongregācijas prefekts, aicinot pāvarēt irēnistisku ticības un kultūras vīziju.

Visbeidzot, viesis apliecināja, ka ārzemju misionāri šodien nevar aizvietot vietējos Labās vēsts sludinātājus. Šis darbs ir jāuzņemas pašiem japāņiem – bīskapiem, priesteriem, reliģisko ordeņu un kongregāciju locekļiem, lajiem, ģimenēm, apvienībām utt. Šāda tendence, kas ir aizsākusies līdz ar Vatikāna II koncilu, jau darbojas gan vairākās Āzijas valstīs, gan Āfrikā un citviet pasaulē. Noslēdzot savu apustulisko vizīti, kardināls Filoni svētīja un pateicās Baznīcai Japānā par žēlastības dienām, ko varējis baudīt, esot ar to kopā.

I. Šteinerte/VR