2017-07-22 17:04:00

Krievija: cara Nikolaja II un viņa ģimenes locekļu atcere


Vismaz 60 tūkstoši krievu svētceļnieku no dažādām pasaules valstīm piedalījās svētceļojumā un dievišķajā liturģijā, atceroties boļševiku noslepkavotos caru Nikolaju II un viņa ģimenes locekļus. 17. jūlijā apritēja 99 gadi, kopš šī barbariskā akta pastrādāšanas. Ticīgie vispirms devās uz baznīcu Jekaterinburgā, kas uzcelta virs vietas, kur tika nošauti cars, cariene, viņu pieci bērni un četri kalpotāji, to skaitā katoļticīgs ārsts. Pēc dievkalpojuma lielais cilvēku pulks kājām mēroja ceļu uz Ganinas kapu, kurā tika apraktas, 1979. gadā uzietas un vēlāk identificētas Romanovu mirstīgās atliekas.

Krievijas imperatoram Nikolajam II Pareizticīgo Baznīca piedēvē “mocekļa” statusu, bet viņa sievai un bērniem “strastocerpets”, proti, “tas, kurš ir izcietis ciešanas”. Tas ir moceklības veids, kas ne vienmēr ir saistīts ar ticības apliecināšanu nāves brīdī. “Strastocerpets” Krievijas Pareizticīgo Baznīcā ir plaši izplatīts jēdziens. Tādi bija arī pirmie krievu svētie, ap 1125. gadu kanonizētie Boriss un Gļebs, Kijevas kņaza un Krievzemes kristītāja Vladimira dēli, kurus politisku motīvu dēļ nogalināja viņu brālis Svjatopolks. Pazīstams ir arī Ivana Bargā jaunākā dēla Ugličas Dmitrija piemērs, kuru upē noslīcināja pretendenti uz troni, iespējams pats cars Boriss Godunovs, kurš bija arī viņa skolotājs. Līdz ar Dmitrija nogalināšanu, sākās vistraģiskākais posms Krievijas vēsturē, vēl trīs gadsimtus pirms boļševiku revolūcijas.

Arī pēdējā cara ģimenes locekļi tiek atzīti par “strastocerpets” nosaukuma cienīgiem. Krievijas Pareizticīgo Baznīca ir novērtējusi viņu kristīgo lēnprātību, ar kādu tie pieņēma savas dzīvības upuri. No “strastocerpets” moceklības formas iedvesmojās arī rakstnieks Ļevs Tolstojs savā laiciskajā “nepretošanās ļaunumam” (“ņeprotivļenčestvo”) pārliecībā. Krievu tautas vēsturē ir bijuši vairāki “pasīvās moceklības” periodi, tādi, kā divus gadsimtus ilgais tatāru jūgs no 1240. līdz 1480. gadam, Lielā nemiera laiks (“Smutnoje vremja”), Napoleona karaspēka invāzija un padomju režīms pagājušajā gadsimtā.

Atceroties caru Nikolaju II un viņa ģimenes locekļus, milzīgs skaits ticīgo arī šogad jūlija vidū pārplūdināja Jekaterinburgu. Cara piemiņas godinātāji piedalījās vairākas stundas ilgajā liturģijā, kas notika bizantiešu slāvu ritā. Ievērojams Krievijas Pareizticīgo Baznīcas Sinodes loceklis, Astanas un visas Kazakstānas metropolīts Aleksandrs vadīja procesijas gājienu. Procesijas beigās koris un atceres pasākuma dalībnieki kopā nodziedāja seno cara laiku himnu “Dievs, sargā caru!” Daudzi krievi šo himnu vēlētos atjaunot pašreizējās, padomju laikā sacerētās himnas vietā.

Kā kristīgo ziņu aģentūrai Asianews pastāstīja korespondents Vladimirs Rožanskis, labsirdīgais, taču nepietiekami izlēmīgais Nikolajs II nespēja laikus aizšķērsot ceļu revolūcijai, pirms tā pārvērtās par katastrofu. Pēdējais cars kļuva arī par pēdējo dievišķoto imperatora tēlu vēsturē, ja neskaita Japānas imperatoru, kura kādreizējo sakralitātes nozīmi iznīcināja II Pasaules karš.

Pēc Nikolaja II gāšanas pasaulē palika vienīgi modernās valstis, kas radās līdz ar Apgaismības laikmetu XVIII gadsimtā un kas šodien piedzīvo savas identitātes krīzi. Cara varas iznīcināšana Krievijā drīz vien tika aizvietota ar cita veida “sakralitātes” formu – ar ideoloģisko un totalitāro partijas varu un ar Ļeņina mācību Kristus Evaņģēlija vietā. Kā teikts ziņu aģentūras Asianews mājaslapā, “atceroties cara moceklību, Krievija cenšas atrakt sakni, kura šķita jau nokaltusi. Šī sakne ir pareizticība, ko krievi uztver ne tikai kā savas nacionālās kultūras raksturīgu elementu, bet arī kā īstu un patiesu misiju, ar kuru iet pasaulē.”

Uz cara Nikolaja II un viņa ģimenes atceres pasākumu ieradās krievi ne vien no Krievijas, bet arī no Jekaterinburgai netālu esošās Kazakstānas, no Uzbekistānas un daudzām citām pasaules zemēm. Kā vēstī korespondents Rožanskis, tā ir bijusi skaļa, sevi apliecinoša “krievu pasaule”, kas uzņemas sava veida “misiju citu tautu priekšā”. Tā piemēram, tēvs Boriss Bojkovs, kurš ir vadījis svētceļniekus no tālās Jaunzēlandes, uz Jekaterinburgu Urālos ir ceļojis arī aizvadītajos gados. Viņš ir apņēmības pilns glabāt piemiņu par caru krievu pareizticīgo kopienas baznīcā Velingtonā. Tēva Bojkova klātbūni atceres pasākumos nav bijis iespējams neievērot – viņš ir ap diviem metriem garš vīrs ar izteikti aziātiskiem sejas vaibstiem. Dzimis Austrālijā krievu un ķīniešu jauktajā ģimenē, un zināmā mērā atspoguļo krievu tautas un tās vēstures lielo komplicētību.

Svētceļnieku ceļš līdz Ganinas kapam, kurā pirms 99 gadiem tika apraktas cara Nikolaja II un viņa ģimenes locekļu noslepkavotās miesas, vijās 20 kilometru garumā. Gājējus pavadīja vairākas mašīnas, kas bija paredzētas veciem ļaudīm un nespējniekiem, kā arī daudzi brīvprātīgie palīgi. Svētceļojuma dalībnieki skaitīja lūgšanas, Vesperes tika vienotas ar rīta laudēm, vēlāk notika Euharistiskā nakts liturģija “Vsenočnoje Bdenije”. Galamērķi svētceļnieki sasniedza līdz ar rīta ausmu. Tos sagaidīja vietējais Jekaterinburgas metropolīts Kirils ar vārdiem: “Šī procesija ir skārusi mūsu sirdis... Ir gandrīz neiespējami, ka starp jums kaut viens var palikt vienaldzīgs pret visu šo notikumu, kas apliecina mūsu grēku nožēlošanu un mūsu atgriešanos mīlestībā uz caru un mūsu tēvzemi.”

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.