Par svētīgu pasludināts arhibīskaps Teofils Matuļonis

25. jūnijā Viļņā notika arhibīskapa Teofila Matuļoņa beatifikācijas svinības. Kā jau stāstīts mūsu iepriekšējos raidījumos, būdams vēl gados jauns priesteris,viņš ir kalpojis arī Latgalē. Miris 89 gadu vecumā un viņa nāve tiek definēta kā “Martirium propter aerumnas carceris”. Kā paskaidro Svēto lietu kongregācijas prefekts, kardināls Andželo Amato, tas nozīmē, ka šo nāvi ir izraisījušas ciešanas nebrīvē. Ieslodzīšana padomju cietumos un spaidu darbu nometnēs, mājas aresti, bads un spīdzināšanas turpinājās gandrīz visu Teofila Matuļoņa dzīvi. Taču pret viņu pastrādātā brutalitāte nesalauza šai cilvēkā priestera un garīgā gana dzirksti.

Šodien daudz tiek runāts par mocekļiem un moceklību, iespējams, izmantojot šo kristīgās izcelsmes terminu nevietā. Kas tad īsti ir kristīgā moceklība? Lūk, kā to izskaidro kardināls Andželo Amato:

“Saskaņā ar kristīgo tradīciju, moceklība ir Jēzus atdarināšana, kurš nevainīgs mira uz krusta. Kristus moceklī ir īpašā veidā klātesošs. Viņš iedveš viņā spēku un drosmi. Mocekļi apzinās Jēzus vārdus, ar kuriem Viņš vērsās pie saviem mācekļiem: “Nebīstieties no tā, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nogalināt (...) Katru, kas mani atzīst cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mt 10,28.32). Kā jau minēts, mūsu svētīgajam moceklība ilga daudzus gadus. Tā notika gan zem nacistu, gan komunistu diktatūras, kuri vēlējās sagraut Baznīcu. Tika slēgti, vai samazināti garīgie semināri, izdzenāti reliģiskie ordeņi un kongregācijas, tika liegta jebkāda saziņa ar Romu, apturēta katoliskās preses darbība. Visa Baznīca tika noklusināta.”

Kas tad piešķīra arhibīskapam Teofilam Matuļonim spēku paciest pazemošanas un ilgo ieslodzījumu, kas bija tik netaisnīgs un necilvēcisks?

“Tā bija Kristus žēlastība, kurš piešķīra viņam spēku un drosmi palikt neatlaidīgam ticībā. Par šo uzticību Evaņģēlijam ir liecinājuši daudzi, kuri Viņā redzēja “patiesu Dieva vīru” un “svēto”. Koncentrācijas nometnē viņš izturējās kā dievbijīgs un mierīgs priesteris, kurš pilnīgi paļaujas uz Dieva apredzību. Tie, kas viņu vajāja, ievēroja viņa varonību. Piemēram, kāds krievu komandants, uzzinājis par viņa nāvi, izsaucās: “Tas tik bija cilvēks!” Pat padomju represīvās sistēmas amatpersonai nācās atzīt: “Nav izslēgts, ka nākotnē Vatikāns viņu pasludinās par svētu, un tad viņa kaps kļūs par vietu, ko apmeklēs svētceļnieki.”

Kāpēc cilvēks, kurš savas dzīves lielāko daļu pavadīja cietumos un koncentrācijas nometnēs, un līdz pat sirmam vecumam bija spiests nēsāt ieslodzītā apģērbu, neturēja dusmas uz saviem vajātājiem?

“Atbilde ir meklējama viņa kristīgajā būtībā, kas darīja cēlu viņa dvēseli. Tāpat kā Jēzus, moceklis Matuļonis spēja saskatīt Dieva un Viņa apredzības labestību arī tais cilvēkos, kuros citi redzēja tikai ļaunumu. Arhibīskaps Matuļonis centās pagodināt Dieva nospiedumu katrā cilvēkā, arī tādā, ko pārņēmis ļaunums. Viņš spēja just līdzi cilvēka personai, kas ir vāja, taču dārga, jo ir radīta pēc Dieva attēla un līdzības.”

Ko šodien moceklis Teofils Matuļonis māca Baznīcai un kāda ir viņa vēsts?

“Arī šodien Baznīcā ir mocekļi. Arī šodien viņi ir mūsu augšāmcelšanās skolotāji. Šogad aprīlī pēc nevainīgu Ēģiptes kristiešu noslepkavošanas, Baznīca, raugoties uz augšāmcēlušo Kristu, atbildēja ar piedošanu un lūgšanām par slepkavu atgriešanos. Kristietim ienīst nozīmētu nodot mocekļu asinis. Moceklis Teofils Matuļonis māca visiem, kā dzīvot, lūgties, ciest un strādāt lielākam Dieva godam un dvēseļu pestīšanai. Viņa dvēselē nepastāvēja šķelšanās mūri. Viņa sirdī mājoja tuvākmīlestība bez robežām, miers, kas izstaroja uz citiem, žēlsirdīga labestība. Jaunais moceklis met mums aicinājumu viņu atdarināt.”

I. Šteinerte/VR