Jēzus uztic savas avis grēciniekam un prasa tās ganīt ar mīlestību

“Jēzus uztic savas avis Pēterim, vislielākajam grēciniekam, un aicina viņu ganīt Dieva tautu ar pazemību un mīlestību, neraugoties uz viņa kļūdām un grēkiem,” atgādināja pāvests piektdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Francisks tajā komentēja dienas lasījumu par to, kā augšāmcēlies Jēzus sarunājas ar Pēteri ezera krastā, tur, kur apustulis tika aicināts. “Tā ir mierīga saruna, nesteidzīga saruna starp draugiem, kas notiek Kunga augšāmcelšanās gaisotnē” atzīmēja pāvests. Jēzus uztic Pēterim savas avis, trīs reizes prasot, vai viņš Viņu mīl. Francisks norādīja, ka Jēzus izvēlas vislielāko grēcinieku starp saviem apustuļiem, jo visi pārējie aizbēga, bet Pēteris Jēzu noliedza, sakot, ka Viņu nepazīst.

Tātad, tiek izvēlēts “vislielākais grēcinieks”, lai ganītu Dieva tautu. “Tas mums liek padomāt,” sacīja pāvests. Jēzus prasa Pēterim ganīt Viņa avis ar mīlestību:

“Neganīt vis ar augstu izslietu galvu, ka to darītu tāds, kurš uzkundzējas. Nē! Ganīt ar pazemību, ar mīlestību, kā to darīja pats Jēzus. Tā ir misija, ko Jēzus uztic Pēterim. Jā, tādam, kurš grēko, kurš kļūdās. Pat tik daudz, ka tieši pēc šīs sarunas, Pēteris pieļauj kļūdu. Viņš ļaujas kārdinājumam un saka Kungam: “Bet, kur tiks sūtīts tas otrs māceklis, ko darīs viņš?” Taču ar mīlestību, savu kļūdu, savu grēku vidū... ar mīlestību! “Šīs avis nav tavas avis, tās ir manējās. Mīli tās! Ja tu esi mans draugs, tev ir jābūt arī šo avju draugam.”

Kad Pēteris noliedza Jēzu augstā priestera kalpones priekšā, viņš to darīja droši, tikpat droši kā tad, kad Viņu atzina: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” Pāvests atgādināja par Jēzus skatienu, raugoties uz Pēteri, kurš Viņu bija tikko noliedzis. “Apustulis, kurš bija spējīgs droši noliegt, spēj arī arī rūgti raudāt,” sacīja Francisks.

“Un tad visa dzīve, kas tika pavadīta kalpjot Kungam, beidzas tāpat kā Kungam: krustā. Taču Pēteris ar to nelepojas, sak: “Miršu gluži tāpat kā mans Kungs!” Nē! Viņš prasa: “Lūdzu, sit mani krustā ar galvu uz leju, lai vismaz redz, ka neesmu Kungs, bet kalps.” Tas ir tas, ko varam gūt no šīs sarunas, šīs tik skaistās, tik mierīgās un nopietnās, tik draudzīgās un šķīstās sarunas. Lai Kungs mums vienmēr dod žēlastību dzīvē iet ar noliektu galvu – ar galvu, kas pavērsta augšup cieņas dēļ, ko mums dod Dievs, bet noliekta tāpēc, ka apzināmies sevi par grēciniekiem un to, ka vienīgais Kungs ir Jēzus, bet mēs esam kalpi.”

I. Šteinerte/VR