Atgriezties no remdenības un priecīgi sludināt, ka Kristus ir Kungs!

“Daudzas konsakrētās personas ir vajātas tāpēc, ka ir nosodījušas pasaulīgu attieksmi. Ļaunais gars dod priekšroku Baznīcai, kura neriskē un ir remdena,” apgalvoja pāvests 23. maija rītā Svētās Mises homīlijā. Tā notika divus gadus pēc Sansalvadoras arhibīskapa Oskara Romero beatifikācijas, kuru nogalināja militārā režīma kalpi tāpēc, ka viņš nosodīja vardarbību pret nabadzīgajiem.

Pāvests aicināja atteikties no remdena dzīvesveida un priecīgi sākt sludināt Jēzu. Pakavējoties pie Svēto Rakstu lasījuma no Apustuļu darbu grāmatas, Francisks pievērsa uzmanību epizodei, kurā vēstīts, ka Pāvils izdzen ļauno garu no kādas jaunas verdzenes Filipos. Izmantojot no ļaunā gara saņemtās spējas pareģot, viņa nesa peļnu saviem kungiem.

Filipos visi pieņēma Kristus mācību, taču neviens neatgriezās. Un tas ir atkārtojies visas vēstures gaitā. Kad Dieva tauta bija mierīga, vairījās no riska un kalpoja pasaulīgajām lietām, Kungs sūtīja praviešus. Taču viņi tika vajāti, jo bija neērti, gluži tāpat kā Pāvils. Ja Baznīcā kāds vēlas norādīt uz daudzajām pasaulīguma izpausmēm, pārējie uz viņu sāk skatīties greizi un grib to no savas vides attālināt.

Pāvests atcerējās, ka arī Argentīnā ne mazums konsakrēto ļaužu mēdza padzīt atsevišķas personas, piemēram, sakot: “Nē, šis ir komunists, viņam šeit nav vietas!” “Kāpēc?” jautāja Francisks. “Tāpēc, ka ļaunais gars dod priekšroku mierīgai Baznīcai, kura neriskē, Baznīcai, kurā notiek darījumi, ērtai Baznīcai, remdenai Baznīcai.” Pāvests kārtējo reizi atgādināja, ka “ļaunais gars vienmēr ienāk caur kabatu”.

Homīlijā Francisks pakavējās arī pie vārda “prieks”. Pāvilu un Sīlu, kuri ieradušies Filipos sludināt, minētās verdzenes kungi aizvelk pilsētas pārvaldnieku priekšā. Tie pavēl tos abus šaustīt ar rīkstēm un iemest cietumā. Cietuma sargs viņus aizved visdziļākajā kaktā, taču Pāvils un Sīls slavēja Dievu. Pusnaktī cietumu satricina zemestrīce, atverot visas tā durvis. Cietuma sargs bija gatavs izdarīt pašnāvību, domādams, ka cietumnieki aizbēguši. Taču Pāvils to pārliecina nedarīt sev galu, jo cietumnieki paliek savā vietā un nekur nebēg. Cietuma uzraugs prasa tam izskaidrojumu un to saņēmis, pievēršas ticībai. Viņš mazgā ieslodzīto brūces un lūdz sevi nokristīt. Viņš ir “prieka pilns”. Pāvests teica:

“Un tas ir mūsu ikdienas atgriešanās ceļš: pāriet no pasaulīga dzīves stila, no mierīga dzīves stila, kurā nav riska, no katoliska, taču remdena dzīves stila uz patiesu Jēzus Kristus sludināšanas stilu, uz Kristus sludināšanas prieku. Pāriet no reliģiozitātes, kas pārāk ir pievērsusies peļņai, uz ticību un sludināšanu, ka Jēzus ir Kungs.”

Francisks teica, ka tas ir brīnums, ko dara Svētais Gars. Viņš aicināja lasīt Apustuļu darbu 16. nodaļu, lai redzētu, kā Kungs “ar saviem mocekļiem” virza uz priekšu Baznīcu:

“Baznīca bez mocekļiem neraisa uzticību. Baznīca, kas neriskē, neraisa uzticību. Baznīca, kas baidās sludināt Jēzu Kristu un padzīt dēmonus, elkus, citus kungus, tādus, kā naudu, nav Jēzus Baznīca. Lūgšanā esam prasījuši žēlastību, lai Viņš saglabā Baznīcu vienmēr jaunu. Šī Filipu Baznīca tika atjaunota un tā kļuva par jaunu Baznīcu. Lai to varētu piedzīvot mēs visi – būt atjaunotiem, atgrieztiem no remdenības uz priecīgu sludināšanu, ka Jēzus ir Kungs!”

I. Šteinerte/VR