Pāvests Ēģiptē: "Vienīgais ekstrēmisms, ko ticīgie drīkst atļauties, ir tuvākmīlestība"

Vizītes Ēģiptē otrās dienas rītā pāvests celebrēja Svēto Misi. Kairas nomalē izvietotās aviobāzes teritorijā pulcējās tūkstošiem katoļticīgo no visas valsts. Tie sagaidīja Svēto tēvu ļoti sirsnīgi un ar lielu entuziasmu. “Nebīstieties mīlēt gan draugus, gan ienaidniekus, jo ticīgā spēka avots un dārgums ir dzīvē īstenota mīlestība”, uzsvēra Francisks. Dievkalpojums tika svinēts latīņu un arābu valodā. Tajā piedalījās ne tikai dažādu ritu katoļi, bet arī pārstāvji no pareizticīgo un musulmaņu vidus.

Homīlijā pāvests pievērsās Lieldienu laika 3. svētdienas Evaņģēlijam par Emmausas mācekļiem. Pēdējie ir apjukuši un satriekti, jo viņu mīļotais mācītājs tika pienaglots pie kauna krusta un ir miris. Šķiet, ka Krusta “ieļaunojums” un “neprāts” (sal. 1 Kor 1, 18; 2, 2) ir apracis zemē jebkādu viņu cerību. Viņi nespēj noticēt, ka Pestītājs, kurš augšāmcēla mirušos un dziedināja slimos, varētu šādi beigt savu dzīvi. Viņi nespēj saprast, kāpēc Visvarenais Dievs viņu neizglāba no šīs nāves. “Kristus krusts bija viņu ideju par Dievu krusts”, sacīja pāvests. Patiesībā viņi bija nonākuši savas šaurās izpratnes kapā.

Cik gan bieži cilvēks, nespējot vai negribot tikt pāri saviem šaurajiem priekšstatiem par Dievu, pats sevi “paralizē”! Cik gan bieži mēs zaudējam cerību, jo atsakāmies ticēt, ka Dieva visvarenība ir nevis spēka, autoritātes, bet tikai un vienīgi mīlestības, piedošanas un dzīvības varenība! Pāvests atgādināja, ka, lai mēs varētu satikt Dievu, mums jāpiesit krustā savi maldīgie priekšstati par Dievu, jāļauj Jēzum noņemt no mūsu acīm aizsegu, kas aptumšo mūsu skatienu, jāļauj Viņam atvērt mūsu nocietināto sirdi un atbrīvot mūs no visiem aizspriedumiem.

Ceļā uz Emmausu Jēzus pienāk pie mācekļiem, apskaidro viņus un palīdz viņiem izprast Rakstus, līdz tie Viņu atpazīst pie Maizes laušanas. Francisks uzsvēra, ka satikšanās ar augšāmcēlušos Kristu pārveido šo mācekļu dzīvi. Zudušās cilvēciskās cerības aizstāj dievišķā cerība, jo “kas nav iespējams cilvēkiem, ir iespējams Dievam” (Lk 18, 27; sal. 1, 37). Šajā sakarā pāvests paskaidroja: “Kad cilvēks piedzīvo pilnīgu sakāvi un savu nespēku, kad viņš atbrīvojas no ilūzijas, ka ir vislabākais, pašpietiekams un beidz sevi uzskatīt par “pasaules nabu”, tad Dievs sniedz viņam roku un liek viņa tumsā uzaust gaismai, pārveido viņa skumjas priekā, nāvi augšāmcelšanā, liek doties nevis projām, bet uz priekšu – atpakaļ uz Jeruzalemi, atgriezties, dzīvot un piedzīvot Krusta uzvaru” (sal. Ebr 11, 34). Abi mācekļi, satikuši augšāmcēlušos Kristu, atgriežas prieka, paļāvības un entuziasma pilni, un ir gatavi liecināt. Kristus viņus pieceļ no neticības un skumju kapa. Tas, kurš negūst krusta pieredzi un neatrod Augšāmcelšanās patiesību, nolemj sevi bezcerībai – sacīja pāvests. Pēc tam Jēzus pazūd no mācekļu acīm, jo Viņš nevar palikt mums mūžīgi acīmeredzams. “Svētīgi tie, kuri neredz, bet tic” (Jņ 20, 29). Baznīcai jāapzinās, ka Jēzus ir dzīvs un to dzīvina Euharistijā.

Ko tad mums atklāj šī Evaņģēlija epizode? To, ka nav vērts piepildīt kulta vietas, ja mūsu sirdis ir tukšas un tajās nemājo Dievs, ja lūgšana neved mūs pie tuvākmīlestības. Patiesi reliģisks ir tas cilvēks, kurā ir īsta ticība un mīlestība. Izlikties nav nekādas jēgas, jo Dievs uzlūko mūsu sirdi (sal. 1 Sam 16, 7). Francisks vēl piebilda, ka labāk, lai mēs Dieva priekšā esam neticīgi, nekā liekuļi. Patiesa ticība palīdz mums kļūt mīlošākiem pret saviem līdzcilvēkiem un būt cilvēcīgākiem. Ja mēs būsim patiesi ticīgi, tad mēs iestāsimies citu cilvēku tiesību labā tikpat neatlaidīgi kā aizstāvam savas tiesības. “Vienīgais ekstrēmisms, kas ticīgajam ir pieļaujams, ir tuvākmīlestības ekstrēmisms”, uzsvēra Romas bīskaps, mudinot klātesošos ēģiptiešus atgriezties “savā Jeruzalemē”, tas ir, savā ikdienas dzīvē un darbā pilniem drosmes un ticības. “Nebīstieties mīlēt…!” viņš mudināja.

Pēc Euharistijas svinībām pāvests ieturēja pusdienu maltīti kopā ar Ēģiptes bīskapiem un Vatikāna delegāciju. Pēcpusdienā viņš dosies uz Koptu katoļu patriarhālo semināru, kur notiks tikšanās un lūgšana kopā ar garīdzniekiem, reliģisko ordeņu locekļiem un semināristiem. Ap pulksten 17.00 Kairas starptautiskajā lidostā paredzēta atvadīšanās ceremonija un izlidošana uz Romu. Vatikānā Francisks atgriezīsies sestdienas vēlā vakarā. Šis ir viņa 18. ārzemju ceļojums.

J. Evertovskis / VR