Ja Dievs ir ar mums, tad kāpēc mēs baidāmies?

Mums, kristiešiem, jādzīvo ar dziļu pārliecību, ka Dievs gādās par visām mūsu vajadzībām un nekad un nekādos pārbaudījumos nepametīs mūs vienus – sacīja pāvests, 26. aprīlī turpinot katehēžu ciklu par kristīgo cerību. Viņš skaidroja, kāpēc cerība, ko bieži vien simboliski apzīmē ar enkuru, var tikt pamatoti uzskatīta par stipru un drošu.

Mateja evaņģēlija noslēgumā lasām šādus Kristus vārdus: “Es esmu ar jums visas dienas, līdz pat pasaules beigām” (Mt 28,20). Francisks skaidroja, ka šie vārdi sasaucas ar Evaņģēlija sākumā teikto: “Viņam tiks dots vārds Emanuels, kas nozīmē ‘Dievs ar mums’” (Mt 1,23). Tātad, Dievs būs ar mums visās dienās. Jēzus soļos mums blakus visās dienās, līdz pat pasaules galam – uzsvēra Svētais tēvs. “Būt ar” – tā ir Dieva identitāte. Dievs nenorobežojas no mums, bet ir ar mums. Viņš soļo cilvēkam līdzās. Viņš tik ļoti to mīl, ka nespēj no tā šķirties. Mēs, cilvēki, nereti saraujam dažādas saites, bet Dievs to nedara. Ja mūsu sirds atsalst, tad Dieva sirds vienmēr ir degoša. Pat ja mēs Viņu aizmirstam, Viņš tomēr paliek ar mums kopā. Tāpēc, lai spertu soli tuvāk ticībai vai to padziļinātu, izšķiroša nozīme ir atklājumam, apziņai, ka mūsu Tēvs mūs mīl un nekad nepamet mūs vienus.

Vispārējās audiences laikā pāvests atgādināja, ka kristietim nekad nebūtu jājūtas pamestam, jo pats Jēzus apsola būt ar viņu. Jēzus apsola nevis mūs sagaidīt dzīves svētceļojuma galā, bet pavadīt mūs katrā mūsu dzīves dienā. Un tas notiks līdz pat pasaules galam – uzsvēra Francisks. Cik ilgi Kungs Jēzus, kurš iet ar mums kopā, par mums rūpēsies? Evaņģēlijā sniegtā atbilde nedod vietu nekādām šaubām: līdz pasaules galam! Paies debesis, paies zeme, zudīs cilvēciskās cerības, bet Dieva Vārds ir lielāks par visu un nepaies nekad. Viņš būs “Dievs ar mums”. Nav mūsu dzīvē tādas dienas, kurā mēs Dievam nerūpētu! Dievs par mums rūpējas, jo mūs mīl. Dievs mūs mīl! – uzsvēra pāvests. Tāpēc Viņš noteikti parūpēsies par visām mūsu vajadzībām un nepametīs mūs pārbaudījumu un tumsas brīžos. Šo pārliecību mums vajadzētu dziļi iesakņot savā sirdī. Kāds to dēvē par “Providenci”. Šī Dieva tuvība un mīlestība ir nekas cits kā Viņa Providence, proti, Dievs gādā par mums.

Tāpēc ne velti viens no kristīgās cerības simboliem ir enkurs. Lietojot šo simbolu, tiek pateikts, ka mūsu cerība nav kaut kas nenoteikts un izplūdis. To nevajadzētu sajaukt ar mainīgām sajūtām, piemēram, kad kāds grib uzlabot situāciju šinī pasaulē, bet “staigā pa mākoņiem” un balstās tikai uz saviem cilvēciskajiem spēkiem. Kristīgās cerības balsts ir drošā pārliecība par to, ka Dievs izpildīs savus solījumus, un ticība tam, ko Viņš jau ir īstenojis Kristū. Ja jau Viņš ir svēti apsolījis mūs nekad nepamest, tad kāpēc mums būtu jābaidās? – jautāja pāvests.

J. Evertovskis / VR