Mūsu ticība ir konkrēta un tā atsakās no kompromisiem

“Neaizmirst, ka mūsu ticība ir konkrēta un ka tā atsakās no kompromisiem un idealizēšanas” aicināja pāvests 24. aprīļa Svētajā rīta Misē. Tajā piedalījās kardināli konsultanti, kas šais trīs dienās kopā ar pāvestu ir sapulcējušies uz apspriedi. Pēc Lieldienu svētkiem, atsākot svinēt publiskos rīta dievkalpojumus, Francisks akcentēja brīvības nozīmi, kas mums dod Svēto Garu un kas nodrošina, lai Evaņģēlijs tiktu sludināts bez kompromisiem un bez stingrības.

Homīlijas centrā bija Nikodema tikšanās ar Jēzu, kā arī Pētera un Jāņa liecība pēc klibā izdziedināšanas. Jēzus Nikodemam ar mīlestību un pacietību skaidro, ka ir nepieciešams piedzimt no augšas, piedzimt no Svētā Gara un tātad, pāriet no vienas mentalitātes uz citu. Lai to labāk saprastu, pāvests aicināja pakavēties pie šīs dienas pirmā lasījuma, kas ņemts no Apustuļu darbu grāmatas. Pēteris un Jānis ir izdziedinājuši klibo, un likuma zinātāji ir neizpratnē, viņi nezina kā to apslēpt, jo brīnums ir noticis publikas acu priekšā. Kad apustuļiem tiek likts par to nerunāt, Pēteris atbild: “Nē! Mēs nespējam klusēt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši. Un tieši tā viņi turpina.”

Pāvests norādīja, ka tā ir “fakta konkrētība”, “ticības konkrētība”, pretēji likuma zinātājiem, kuri vēlas veikt sarunas, lai panāktu kompromisus. Pēterim un Jānim piemīt drosme, atklātība, Svētā Gara atklātība. Tas nozīmē runāt atklāti, drosmīgi, patiesi, bez kompromisiem. “Lūk, tā ir ticības konkrētība,” norādīja Francisks.

“Dažreiz aizmirstam, ka mūsu ticība ir konkrēta: Vārds ir iemiesojies, nevis kļuvis par ideju. Tas ir iemiesojies! Kad skaitām Credo, sakām konkrētas lietas. “Es ticu uz Dievu Tēvu, debesu un zemes Radītāju... ticu uz Jēzu Kristu vienpiedzimušo Dieva Dēlu... Skaitot Credo, nesakām: “Es ticu, ka man ir jādara tas un tas, vai, ka lietas ir domātas tam un tam.” Nē! Mūsu ticības konkrētība ved pie atklātības, pie liecināšanas līdz pat moceklībai, tā ir pret kompromisiem un ticības idealizēšanu.”

 Pāvests atzīmēja, ka likuma zinātājiem Vārds nav kļuvis miesa, bet gan likums. Viņi uzskata, ka lietas ir jādara līdz zināmai robežai un ne sprīdi tālāk.

“Un tādējādi viņi bija ieslodzījuši sevi šai racionālistiskajā mentalitātē, kas līdz ar viņiem nebeidzās. Tas ir bieži apliecinājies arī Baznīcas vēsturē. Baznīca ir nosodījusi racionālismu, Apgaismības filozofiju, bet vēlāk pati daudzreiz ir ieslīgusi teoloģijā, kurā uzsvars tiek likts uz “to drīkst” un “to nedrīkst”, “ “drīkst tiktāl un tiktāl”. Tā ir aizmirsusi Svētā Gara spēku un brīvību, šo atdzimšanu no Svētā Gara, kas cilvēkam dod brīvību, atklātību sarunā, liecināšanā par to, ka Jēzus Kristus ir Kungs.”

Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja lūgt šo Gara pieredzi, kas nāk un ved mūs uz priekšu, Garu, kas mūs svaida ticībā, svaida ticības konkrētībā.

“Vējš pūš, kur tas grib un tu dzirdi tā balsi, bet nezini, no kurienes tas nāk un uz kurieni iet. Tā ir katram, kurš ir atdzimis no Gara: viņš dzird balsi, seko vējam, seko Gara balsij, nezinot, kur tas iet. Jo šāds cilvēks ir izvēlējies ticības konkrētību un atdzimšanu no Gara. Kungs, dod mums visiem šo Lieldienu Garu, lai mēs ejam pa Gara ceļiem bez kompromisiem, bez stingrības, brīvi sludinot Jēzu Kristu tādu, kāds Viņš ir atnācis, proti, miesā.”

I. Šteinerte/VR