Pāvesta uzruna Krusta ceļa dalībniekiem

Pēc Vatikāna žandarmērijas ziņām, Krustaceļā Kolizejā šogad piedalījās ap 20 tūkstoši cilvēku. Pāvests Francisks pēc Krustaceļa teica šādus vārdus:

“Ak, Kristu, Tu visu, pat savējo atstātais, un pārdotais par lētu naudu,

Ak, Kristu, grēcinieku notiesātais un nodotais,

Ak, Kristu, miesā plosītais, ar ērkšķiem kronētais un purpurā tērptais. Ak, Kristu, kas saņēmis pļaukas un nežēlīgi pienaglots pie krusta.

Ak, Kristu, ar šķēpu sirdī pārdurtais.

Ak, Kristu, mirušais un apbedītais, Tu, kas esi dzīvības un eksistences Dievs.

Ak, Kristu, mūsu vienīgais Pestītājs, atgriezīsimies pie Tevis arī šogad ar nolaistu kauna skatienu un ar sirdi, ko pilda cerība.

Ar kaunu par visiem postījumiem, grautiņiem un noslīkšanām, kas ir kļuvuši par mūsu dzīves pierastajiem attēliem.

Ar kaunu par nevainīgajām asinīm, ko ik dienas ir spiestas izliet sievietes, bērni, migranti un cilvēki, kas tiek vajāti ādas krāsas, vai etniskās un sociālās piederības, kā arī ticības Tev dēļ.

Ar kaunu par daudzajām reizēm, kad tāpat kā Jūda un Pēteris esam Tevi pārdevuši, nodevuši un atstājuši nomirt vienu par mūsu grēkiem, kā gļēvuļi bēgot no savas atbildības.

Ar kaunu par klusēšanu netaisnību priekšā, par mūsu slinkajām un alkatīgajām rokām, kas nav spējušas dot, bet ir centušās sagrābt un iekarot. Par mūsu balsi, kas ir bijusi tik skaļa aizstāvot savas intereses un tik nevarīga, lai to paceltu, aizstāvot citus. Par mūsu straujo gaitu, ejot ļaunuma ceļus un paralizētajām kājām, sekojot labajam.

Ar kaunu par visām reizēm, kurās mēs, bīskapi, priesteri, klosterbrāļi un klostermāsas esam par apsmieklu padarījuši un ievainojuši Tavu miesu – Baznīcu. Un esam aizmirsuši mūsu pirmo mīlestību, mūsu pirmo entuziasmu un mūsu pilnīgo atvērtību, ļaujot sarūsēt mūsu sirdij un mūsu konsakrācijai.

Kungs, mums ir milzīgs kauns, taču mūsu sirds ir ilgu pilna arī pēc paļāvīgas cerības, ka Tu mūs netiesāsi pēc mūsu nopelniem, bet vienīgi pēc Tavas žēlsirdības pārpilnības; ka mūsu nodevība nemazinās Tavas mīlestības bezgalību; ka Tava mātišķā un tēvišķā sirds mūs neaizmirsīs mūsu nocietināšanās dēļ.

Mums ir droša cerība, ka mūsu vārdi ir ierakstīti Tavā sirdī un mēs paši esam ietverti tavā acuraugā.

Cerība, ka Tavs krusts pārveidos mūsu akmens cietās sirdis miesas sirdīs, kas spēj sapņot, piedot un mīlēt, pārveidos šo ēnaino krusta nakti Tavas Augšāmcelšanās mirdzošajā ausmā.

Cerība, ka Tava uzticība nav tāda kā mūsējā.

Cerība, ka Tavam krustam uzticīgo vīriešu un sieviešu rindas turpina un turpinās būt uzticīgas kā raugs, kas piešķir garšu un kā gaisma, kas paver jaunus apvāršņus mūsu ievainotās cilvēces sirdī.

Cerība, ka Tava Baznīca centīsies būt par balsi, kas sauc cilvēces tuksnesī, lai sagatavotu ceļu Tavai triumfālajai atnākšanai, kad Tu nāksi tiesāt dzīvos un mirušos.

Cerība, ka labais uzvarēs, neraugoties uz šķietamo tā sakāvi!

Ak, Kungs Jēzu, Dieva Dēls, nevainīgais mūsu izpirkšanas upuris! Pret Tavu karalisko karogu, pret Tavu nāves un godības noslēpumu, pret Tavām ciešanām mēs krītam ceļos, pilni kauna un cerības, un lūdzam, mazgā mūs ar savām asinīm un ūdeni, kas iztecēja no Tavas caurdurtās sirds, piedod mūsu grēkus un mūsu vainas!

Lūdzam Tevi atcerēties mūsu brāļus, ko žņaudz vardarbība, vienaldzība un karš. Lūdzam saraut važas, kas mūs tur mūsu pašu egoisma, labprātīga akluma, liekulības un pasaulīgo aprēķinu cietumā.

Ak, Kristu, lūdzam Tev, māci mūs nekad nekaunēties no Tava krusta un nepadarīt to par instrumentu, bet gan godināt un pielūgt, jo uz tā Tu mums esi parādījis mūsu grēku baismīgumu un Tavas mīlestības lielumu, mūsu spriedumu netaisnību un Tavas žēlsirdības spēku. Āmen!

I. Šteinerte/VR