Kristīgajai cerībai jāizpaužas cieņas pret tuvāko, labvēlības un piedošanas veidolā

Katrreiz, kad mēs iestājamies atstumto labā, atbildam ļaunumam, piedodot un svētījot, mēs atmirdzam kā spožas cerības zvaigznes un kļūstam par miera instrumentiem – sacīja pāvests kārtējā cerības tematam veltītajā katehēzes mācībā. Trešdienas, 5. aprīļa, vispārējās audiences laikā viņš skaidroja Svētajos Rakstos izteikto aicinājumu “dot norēķinu par cerību, kas ir mūsos”.

Tikšanās ar Romas ticīgajiem un dažādu zemju svētceļniekiem noslēgumā, Francisks vērsās pie sabiedrības ar diviem aicinājumiem. Vienas attiecās uz Sanktpēterburgā notikušo atentātu, bet otrais – Sīrijā veikto uzbrukumu ar ķīmiskajiem ieročiem. “Šajā brīdī domāju par iepriekšējo dienu smago atentātu Sanktpēterburgā, kur tika atņemtas cilvēkiem dzīvības un kas izraisīja iedzīvotājos apjukumu”, teica Svētais tēvs. “Novēlu Dieva žēlsirdībai tos, kuri šajā traģēdijā gāja bojā, apliecinu savu garīgo tuvumu viņu ģimenes locekļiem un visiem, kuriem šis traģiskais notikums sagādāja ciešanas”.

Runājot par pēdējiem notikumiem Sīrijā, kur ķīmisko ieroču uzbrukumā tika nogalināti vairāk nekā 70 nevainīgie iedzīvotāji, tai skaitā, daudzi bērni, pāvests apliecināja, ka lūdzas par visiem bojā gājušajiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī vērsās ar speciālu aicinājumu pie visiem, kuru rokās ir politiskā atbildība gan vietējā mērogā, gan pasaulē. Viņš pieprasīja darīt visu iespējamo, lai tiktu izbeigta šī traģēdija un jau tik ilgi karā nomocītā tauta varētu saņemt mierinājumu. Bez tam, viņš iedrošināja visus tos, kuri, neskatoties uz bīstamo situāciju, pūlas palīdzēt šī reģiona iedzīvotājiem.

Katehēzē par cerību Francisks balstījās uz Svēto Rakstu fragmentu no apustuļa Pētera Pirmās vēstules. Tajā lasām: “Brāļi, esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pacietīgi, pazemīgi! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, nedz lāstus ar lāstiem, turpretim svētiet, jo tam jūs esat aicināti, lai iemantotu svētību (…). Bet ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, tad jūs esat svētīgi. Bet nebīstieties no viņiem un neuztraucieties! Pielūdziet Kungu Jēzu Kristu savās sirdīs. Esiet vienmēr gatavi atlīdzināt katram, kas prasa no jums norēķinu par to cerību, kas ir jūsos (1 Pēt 3, 8-9.14-15).

Skaidrojot šo fragmentu, pāvests atgādināja, ka Kungs vienmēr, sevišķi mūsu dzīves vissmagākajos brīžos, ir kopā ar mums un nekad mūs nepamet. Taču kāds ir šī fragmenta “noslēpums”? Noslēpums pastāv tanī, ka minētie vārdi sakņojas tieši Lieldienu noslēpumā, un, svinot šo noslēpumu, mēs varam atklāt visu to gaismu un prieku, kas izriet no Kristus nāves un augšāmcelšanās. Kristus ir patiesi augšāmcēlies, Viņš ir dzīvs un mājo katrā no mums – uzsvēra Svētais tēvs. Tieši tāpēc apustulis Pēteris uzstājīgi aicina mūs pielūgt Viņu savās sirdīs (sal. 3, 15). Tur Kungs iemājoja brīdī, kad saņēmām Kristību, un no turienes Viņš turpina atjaunot mūsu dzīvi, piepildot mūs ar savu mīlestību un savu Garu. Un tieši tādēļ apustulis mudina mūs arī dot norēķinu par to cerību, kas ir mūsos (sal. 3, 15). Mūsu cerība nav nekāds koncepts, jēdziens vai sentiments, bet tā ir Persona – dzīvais un mūsos un mūsu brāļos klātesošais Kungs Jēzus.

Skaidrojot tālāk, pāvests norādīja, ka mums pienākas “dot norēķinu” par šo cerību jeb to attaisnot ne tik daudz teorētiski, ar vārdiem, bet ar savas dzīves liecību. Tam jānotiek gan savā kristīgajā kopienā, gan arī ārpus tās. Ja jau Kristus ir dzīvs un mājo mūsu sirdī, tad mums ir jāļauj Viņam mūsos darboties un atklāties uz ārieni. Tas nozīmē, ka mums aizvien vairāk ir jāseko Viņa paraugam un jāuzvedas tā, kā uzvedās Viņš. Tātad, cerība, ko nesam sevī, nedrīkst palikt apslēpta, tai “jāizlaužas” uz āru maiguma, cieņas pret tuvāko un labvēlības veidolā, ejot pat līdz piedošanai tiem, kuri mums dara ļaunu. Cilvēks, kuram nav cerības, nespēj piedot. Viņš nespēj ne dāvāt, ne saņemt mierinājumu, ko sniedz piedošana – uzsvēra Francisks. Viņš piebilda, ka mums ir jāciena otrs cilvēks, jābūt pret viņu labvēlīgiem un jāpiedod, jo tieši tā rīkojās Jēzus un turpina rīkoties caur tiem cilvēkiem, kuri atvēl Viņam vietu savā sirdī un savā dzīvē, apzinoties, ka ļaunumu var uzvarēt nevis ar ļaunumu, bet ar pazemību, žēlsirdību un lēnprātību. Šajā kontekstā pāvests pāris vārdos pieskārās tiem, kuri iesaistījušies mafijas grupējumos. Šie cilvēki domā, ka ļaunu var uzvarēt ar ļaunu, un tāpēc atriebjas un dara savus netīros darbus. Taču viņi nezina, kas ir pazemība, žēlsirdība un lēnprātība. Kāpēc nezina? Tāpēc, ka viņiem nav cerības.

Līdz ar to minētā Svēto Rakstu fragmenta turpinājumā ir teikts, ka “ir labāk, labu darot, ciest, nekā darīt ļaunu”. Pāvests paskaidroja, ka tas nenozīmē, ka ciest ir labi. Nebūt ne. Apustulis Pēteris grib teikt, ka tad, kad ciešam par kaut ko labu, esam vienotībā ar Kungu, kurš pieņēma ciešanas un atdeva sevi nāvei pie krusta, lai mēs iemantotu pestīšanu. Tad, kad mēs dažādās smagās dzīves situācijās pieņemam savas ciešanas, notiek tā, it kā mēs kaisītu sev apkārt augšāmcelšanās un dzīvības sēklas. Tāpēc Pēteris mudina mūs, atbildot tiem, kuri mums dara pāri, vienmēr vēlēt labu un svētīt (sal. 3, 9). Francisks piebilda, ka tā nav kaut kāda formalitāte vai pieklājības izpausme. Tā ir liela dāvana, ko mēs pirmie esam saņēmuši un kurā varam dalīties ar citiem. Tas ir veids, kā sludināt neizsmeļamo Dieva mīlestību, kuras nekad nepietrūkst un kura ir mūsu cerības īstais pamats.

Noslēgumā Svētais tēvs paskaidroja, kāpēc apustulis Pēteris uzskata mūs par “svētīgiem”, kad ciešam netaisnību (sal. 3, 13). Šāds uzskats tiem pieņemts nevis kāda morāla vai askētiska iemesla dēļ, bet, apzinoties, ka katru reizi, kad iestājamies atstumto cilvēku pusē un izvēlamies atbildēt uz ļaunu nevis ar ļaunu, bet piedot un svētīt, mēs kļūstam par dzīvajām un spožajām cerības zīmēm. Tādā veidā mēs ienesam citu sirdīs paša Dieva mieru. Tāpēc esam aicināti vienmēr darīt labu arī tiem, kuri mūs nemīl vai kuri dara mums ļaunu.

J. Evertovskis / VR