Pāvests apmeklē divas Emīlijas Romanjas reģiona pilsētas

“Ir cilvēki, kuri ļauj sevi ieslēgt skumjās, un ir arī tādi, kuri atveras jaunai cerībai. Ir cilvēki, kuri vēl aizvien atrodas zem savas dzīves drupām, un ir arī tādi, kuri, līdzīgi kā jūs, ar Dieva palīdzību, vāc nost gružus un cenšas atjaunot visu, kas bija sagrauts,” – sprediķī sacīja pāvests. Svētdien, 2. aprīlī Francisks apmeklēja Karpi pilsētu, kas 2012. gada 29. maijā cieta zemestrīcē. Dievkalpojumu pāvests vadīja nesen atjaunotās katedrāles laukumā. Viņš aicināja Karpi un apkārtējo pilsētu iedzīvotājus, kuri piedzīvoja postošo dabaskatastrofu, būt par cerības un augšāmceltās dzīvības lieciniekiem.

Skaidrojot Lielā Gavēņa piektajai svētdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu par Lācara piecelšanu no mirušajiem, pāvests uzsvēra, ka Jēzus bija dziļi aizkustināts un raudāja par sava drauga nāvi. “Tāda ir Dieva sirds: tāla no ļaunuma, bet tuva tiem, kuri cieš. Viņš padara mūsu ciešanas par savām un tās pārveido,” – sacīja Francisks. Pie Lācara kapa norisinās svarīga tikšanās, notiek dialogs, kura laikā Jēzus māca, kā attiekties pret ciešanām. Pāvests teica:

“No vienas puses mēs izjūtam vilšanos, apzināmies savas dzīvības trauslumu, pieredzam nāves bailes, neveiksmes, iekšējo tumsu. Mūsu dvēsele, kas ir radīta dzīvei, cieš, jo tās ilgām pēc mūžīgās laimes uzbrūk sensenais ienaidnieks. No otras puses ir cerība, kas uzvarēja nāvi un ļaunumu, un šīs cerības vārds ir Jēzus. Viņš nenes zāles, kas uzlabotu mūsu pašsajūtu un pagarinātu dzīvi, bet sludina: «Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos». Tāpēc Viņš saka: «Noņemiet akmeni!», bet Lācaram pavēl: «Nāc ārā!»”

Turpinot sprediķi, Francisks uzsvēra, ka kristieši ir aicināti veikt izvēli, proti, iestāties kapa vai Jēzus pusē. “Lielo eksistenciālo jautājumu «kāpēc» priekšā mums ir divi ceļi: apsēsties un skumīgi skatīties uz vakardienas un šodienas kapiem, vai arī ievest Jēzu mūsu kapos,” – sacīja pāvests. Viņš atzina, ka katrā no mums atrodas kāds mazs kaps, nedzīva vieta mūsu sirdī, ko radījuši seni un ne tik seni aizvainojumi, citu cilvēku pāridarījumi, ievainojumi, sirdsapziņas pārmetumi un grēki, no kā mēs paši nespējam atbrīvoties. “Šodien sauksim vārdā visus mūsu kapus un uzaicināsim Jēzu tajos ienākt. Dīvaini, ka mēs vēlamies palikt mūsu sirds tumšajās alās, nekā būt kopā ar Jēzu. Nepakļausimies kārdinajumam palikt vieniem pašiem un izmisumā apraudāt to kas ar mums ir noticis! Nepakļausimies bezjēdzīgai baiļu loģikai! Mums un mūsu līdzcilvcēkiem nepalīdzēs nepārtrauktā atkārtošana, ka viss ir slikti un nekad vairs nebūs tā kā bija līdz šim. Tā ir kapa atmosfēra. Savukārt Kristus atver dzīvības, satikšanās un uzticēšanas ceļu. Viņš dāvā mums sirds augšāmcelšanās žēlastību,” – sacīja Svētais tēvs.

Francisks atgādināja, ka Jēzus teiktie vārdi Lācaram: «Nāc ārā!» attiecas arī uz katru no mums. Arī mēs esam aicināti iziet no bezcerības skumju sasmakušā kapa un atraisīt baiļu audeklus, kas kavē mums iet uz priekšu. “Ejot līdzi Jēzum, varam mācīties nesapīt dzīvi problēmu valgos. Vienmēr būs problēmas, un ja vienu no tām mums izdodas atrisināt, tūlīt parādās cita. Šajā situācijā meklēsim jaunu stabilitāti, un šī stabilitāte ir Jēzus, kas ir Augšāmcelšanās un Dzīvība. Viņš pārveidos mūsu dzīvi, piepildīs sirdis ar prieku un cerību, lai mēs spētu savas ciešanas un pārbaudījumus upurēt kā mīlestības dāvanu. Kaut arī izjutīsim sāpes un smagumu, tomēr tās vairs nenesīm vieni paši. Kopā ar mums ir Jēzus. Dieva Vārds mūs pieceļ, mierina un aicina: «Nāc ārā! Nāc pie Manis!» Tāpat kā tā laika cilvēkiem, arī mums Jēzus liek atvelt akmeni no sirds. Lai arī cik smaga ir mana pagātne, cik smags ir mans grēks un cik liels ir mans kauns, neaizvelsim savas sirds priekšā akmeni, kas neļauj ienākt Jēzum. Akmeņi, kas nosprosto ieeju, ir mūsu grēki. Caur savu piesaistīšanos pasaulīgajām lietām un lepnību mēs neļaujam Jēzum izvest sevi no kapa tumsas.

Dievkalpojums, kurā piedalījās vairāk nekā 70 tūkstoši ticīgo, noslēdzās ar lūgšanu Kunga eņģelis. Īsā uzrunā pāvests aicināja ticīgos aktīvi iesaistīties draudzes aktivitātēs un ar savu dzīvi apliecināt Evaņģēlija prieku. Francisks izteica savu vidziļāko līdzjūtību  Kolumbijas tautai saistībā ar nesen notikušo dabaskatastrofu. Lietavu izraisītajā zemes nogruvumā bojā gājuši vairāki simti Mokoa pilsētas iedzīvotāji. Daudzi palikuši bez pajumtes.

Pāvests stingri pieprasīja pārtraukt asiņaino konfliktu Kongo Demokrātiskajā Republikā un aicināja lūgties, lai cilvēku sirdis nenocietina naids un atriebība. Viņš aicināja arī Paragvajas un Venecuēlas iedzīvotājus darīt visu iespējamo, lai novērstu vardarbības uzliesmojumu un meklētu konflikta atrisinājumus sarunu ceļā.

Pēc dievkalpojuma pāvests ieradās Karpi Garīgajā seminārā, kur paēda pusdienas. Vēlāk viņš tikās ar diecēzes priesteriem un konsekrētajām personām. Franciska vizītes Emīlijas Romanjas reģionā pēdējais punkts bija tikšanās ar Mirandolas pilsētas iedzīvotājiem. Pirms pieciem gadiem zemestrīcē cietusī pilsēta lēnām tiek atjaunota. Pāvests nolika ziedu pušķi, lai pagodinātu dabaskatastrofas upuru piemiņu. Uzrunā Svētais tēvs pauda cerību, ka pilsētas iedzīvotāji stiprinās ticību un nepadosies vienaldzībai. Viņš atgādināja, ka gara spēks ir vajadzīgs vienmēr, arī tagad, kad jāatjauno pilsētas vēsturiskais centrs. Atvadījies no Mirandolas iedzīvotājiem, pāvests devās uz lidostu. Vatikānā viņš atgriezās svētdienas vakarā.

S. Krivteža / VR