2017-03-28 14:51:00

Pāvests aicina mūs atbrīvoties no garīgā slinkuma, kas paralizē


Ticēt Jēzum nozīmē pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, un iet uz priekšu bez vaimanāšanas – sacīja pāvests otrdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Svarīgi, lai mēs nenolaižam rokas un nepadodamies tā sauktajam acēdijas jeb garīgā slinkuma grēkam (to mēdz dēvēt arī par zināma veida grūtsirdību un dzīves apnikumu), jo tas mūs “paralizē” un neļauj izdzīvot dzīvi visā pilnībā. Francisks atgādināja, ka šodien Kungs mūs aicina celties augšā, pieņemt savu dzīvi, lai kāda tā arī būtu, un bez bailēm iet aizvien tālāk.

Uzrunājot Vatikāna viesu namā sapulcējušos ticīgos, Svētais tēvs komentēja šīs dienas Evaņģēlija fragmentu par paralizētā izdziedināšanu (sal. Jņ 5, 1-3a.5-16). Kāds vīrs, kurš slimoja jau 38 gadus, atradās pie Betsatas dīķa Jeruzalemē. Piecās nojumēs gulēja daudz slimo, aklo, klibo un paralizēto. Stāsta, ka tad, kad dīķī nokāpa eņģelis un sakustināja ūdeni, pirmie, kuri tur iegremdējās, kļuva veseli. Jēzus, ieraudzījis minēto vīru, jautā viņam: “Vai tu gribi kļūt vesels?”

“Tas ir skaisti”, atzina pāvests. “To pašu Jēzus vienmēr saka mums. Viņš jautā: Vai tu gribi kļūt vesels? Vai tu gribi būt laimīgs? Vai tu gribi, lai tava dzīve kļūst labāka? Vai tu gribi būt Svētā Gara pilns? Vai tu gribi saņemt dziedināšanu? Visi slimie – aklie, klibie, paralizētie, kuri tur atradās, būtu teikuši: ‘Jā, Kungs, noteikti! Es gribu’. Taču šis vīrs ir mazliet dīvains. Viņš Jēzum atbild: ‘Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas. Bet, kamēr es aizeju pats, cits iekāpj pirms manis’. Viņa atbilde ir žēlošanās”, uzsvēra Francisks. “‘Kungs, paskat, cik slikti un cik netaisnīgi ir ar mani izrīkojusies dzīve. Visi citi var iet un izveseļoties, bet es jau 38 gadus gaidu un nekā…’”.

Turpinot homīliju, pāvests paskaidroja, ka šis vīrs bija kā ūdeņu malā ieaudzis koks, par kuru runā psalms. Šī koka saknes bija sausas. Tās nesniedzās līdz ūdeņiem, tāpēc nevarēja atdzīvināties. To jau parāda cilvēka stāja. Nereti viņš žēlojas, liek vainu uz citiem, sakot: “Jā, citi taču ielien man pa priekšu. Es tāds nabadziņš. Sēžu šeit jau 38 gadus…”. Tā ir acēdija jeb garīgais slinkums, un tas ir liels grēks – uzsvēra Francisks, atzīstot, ka šis bija slims ne tik daudz no paralīzes, cik savas acēdijas dēļ. Acēdija ir vēl ļaunāka par sirds remdenumu. Cilvēks, kuru tā pārņem, negrib neko darīt, negrib iet uz priekšu, nespēj vairs priecāties. “Man ir labi tāpat. Es esmu tā pieradis. Dzīve pret mani ir netaisnīga”, viņš saka. Pāvests norādīja, ka šāda cilvēka sirdī valda rūgtums, sarūgtinājums, aizvainojums. Tas ir grēks.

Tomēr Jēzus šim vīram nepārmeta, bet tikai teica: “Celies, ņem savu gultu un staigā”. Taču slimais pat paldies nepateica, viņš nepajautāja Jēzum, kā Viņu sauc. Viņš piecēlās sarūgtināts, acēdijas pilns. Līdzīgi ir ar mums. Mēs vienmēr skatāmies uz citiem, kuriem iet labāk nekā mums. Pāvests atgādināja, ka acēdija ir grēks, kas mūs paralizē, sasaista, padara nebrīvus. Arī šodien Kungs mūs uzlūko. Viņš uzlūko katru no mums un, zinot, ka esam grēcinieki, liek mums celties.

Šodien Kungs katram no mums saka: “Celies, pieņem savu dzīvi tādu, kāda tā ir – vai tā būtu skaista, vai neglīta, pieņem to un ej tālāk! Nebaidies, ej tālāk ar visu savu ‘gultu’!” “Kungs, bet tas nav pēdējais modelis…”, mēs varētu iebilst. “Vienalga, dodies uz priekšu! Pat ja tā tava “gulta” ir neglīta, ej uz priekšu. Tā ir tava “gulta”, tā ir tava dzīve, tas ir tavs prieks!” Pāvests atgādināja, ka pirmais jautājums, ko Kungs mums šodien uzdod, ir šāds: “Vai tu gribi kļūt vesels?” “Jā, Kungs”. “Tad celies augšā!” Tātad, ja mums slāpst, mums jāiet pie ūdeņiem. Tie ir par velti. Mums jāsaka: “Jā, Kungs, es gribu kļūt vesels. Kungs, palīdzi man, es gribu piecelties”. Ar šādu attieksmi mēs piedzīvosim pestīšanas prieku.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.