Viena no pāvesta prioritātēm - atmodināt nogurušo Eiropu

Romā ieradušās 27 Eiropas valstu valdību delegācijas, lai piedalītos “Romas līguma” parakstīšanas sešdesmitās atceres gadadienas pasākumos. 1957. gada 25. martā sešas valstis (Itālija, Francija, Vācija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga) noslēdza vienošanos par kopīgas nākotnes veidošanu uz Eiropas Ekonomiskās kopienas pamata. Tieši minētais līgums kļuva par pamatu Eiropas veidošanai. Plašā mēroga svinību pasākumi iesāksies jau piektdienas, 24. marta, vakarā, kad visu Eiropas valstu un Eiropas savienības līderi ieradīsies Vatikānā, lai tiktos ar pāvestu Francisku. Viņu vidū būs Eiropas Parlamenta prezidents, Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas prezidenti.

Lai atklātu šī vēsturiskā notikuma nozīmi un pāvesta ieguldījumu Eiropas labā, Vatikāna Radio aicināja uz sarunu Alčides de Gasperi meitu un De Gasperi fonda goda prezidenti Mariju Romanu de Gasperi. Alčide bija viens no Eiropas Savienības dibinātājiem. Piedzīvojis karu un fašismu, viņš bija pārliecināts, ka tikai Eiropas apvienošana varētu pasargāt šī kontinenta ļaudis no līdzīgu traģēdiju atkārtošanās.

Marija Romana de Gasperi uzsvēra, ka viņas tēva Alčides, Roberta Šūmana un Konrāda Adenauera satikšanās pamatā bija viņu kristīgā ticība. Viņi bija trīs dažādu kultūru cilvēki, bet viņus vienoja viena ticība. Tāpēc viņu ieliktie Eiropas pamati bija kristīgi pamati. Ticībā viņi atrada kopīgu ceļu Eiropas tautu labā – gan to ekonomiskajā, gan arī politiskajā attīstībā. Taču mūsdienu Eiropa ir attālinājusies no sākotnējiem ideāliem. Tā ir pagurusi. Jauniešus maz interesē politika, jo nav izdevies panākt, lai viņi varētu justies droši. Daudzi neredz nākotni un ir zaudējuši cerību. Šajā sakarā Eiropas savienības “tēva” de Gasperi meita izteica cerību, ka šodien eiropieši, tai skaitā jaunieši, ieklausīsies šajās dienās Itālijā sapulcējušos Eiropas līderu vārdos un šīs lielās svinības palīdzēs Eiropai atgūt jaunu elpu un konstruktīvi veidot jaunu nākotni.

Jautāta par pāvesta tikšanos ar Eiropas Savienības valdībām un par to, ko Francisks, kurš pats nav eiropietis, var viņiem dot, sevišķi politiskajā plāksnē, Marija Romana de Gasperi atbildēja: “Es domāju, ka tā ir viņa ticības skaidrība. Viņš var daudziem palīdzēt saprast, ka, lai būtu vienoti, nav jāatkāpjas no ekonomikas likumiem. Lai panāktu politisku vienotību, visu likumu pamatā jābūt savstarpējai mīlestībai. Vienas valsts pilsoņiem ir jāmīl otras valsts kultūru”. Viņa piebilda, ka, lai panāktu vienotību, protams, ar ekonomiskajiem darījumiem nepietiek. Šie darījumi var kalpot kā zināma veida kompromisi, bet ar tiem nepietiek. Vajadzīgas kopējas cerības, viens ceļš, viena kopēja cerība.

Kopš pontifikāta sākuma Francisks savās uzrunās ir vairakkārt pievērsies Eiropas Savienībai. Īpaši nozīmīga ir viņa uzruna, kas tika teikta 2016. gada 6. maijā, saņemot Kārļa Lielā prēmiju, un uzstāšanās Eiropas Parlamentā, Strasbūrā, 2015. gada 25. novembrī. Viņš skāra tematus, kas ne tikai ir tuvi viņa sirdij, bet arī veido galvenos izaicinājumus mūsdienu Eiropai. Pāvests runāja par mieru, apkārtējo vidi, migrantiem, cilvēktiesībām, darbu, jauniešiem, ģimeni, Eiropas īstās identitātes atkal atklāšanu.

Saņemot Kārļa Lielā prēmiju, Francisks pievērsās spējai integrēt, veidot dialogu un radīt. Tās ir spējas, uz kurām vajadzētu balstīties jaunam humānismam. Viņš atgādināja, ka laika gaitā Eiropa spēja integrēt aizvien jaunas, savā starpā atšķirīgas kultūras, un uzsvēra, ka kontinenta identitāte vienmēr ir bijusi un ir dinamiska un multikulturāla. Viņš aicināja veicināt tādu integrāciju, kas balstītos uz solidaritāti – uz solidaritāti, ko nedrīkst jaukt ar ziedojuma pasniegšanu nabagam. Patiesa solidaritāte ir iespēju radīšana, lai visi Eiropas kontinenta iedzīvotāji varētu attīstīt cilvēka cienīgu dzīvi. „Laiks mūs māca, ka nepietiek tikai ar personu ģeogrāfisku iekļaušanu, bet īstais izaicinājums ir spēcīga kultūras integrācija,” viņš sacīja.

Runājot par spēju veidot dialogu, Francisks atgādināja, ka dialoga kultūra ietver sevī autentisku izglītošanos. Bez tam, tā ietver sevī arī askēzi, kas palīdz atzīt otru kā vērtīgu sarunu biedru, ļauj raudzīties uz svešinieku, migrantu, un citai kultūrai piederīgo kā uz personu, kuru ir jāuzklausa un jāspēj novērtēt. Miers būs ilgstošs tik lielā mērā, cik lielā mērā savus bērnus apbruņosim ar dialoga ieročiem, iemācīsim viņiem labo tikšanās un sarunu cīņu. Tādā veidā spēsim atstāt viņiem mantojumā  kultūru, kas prot iezīmēt nevis nāves, bet dzīvības stratēģijas, nevis atstumšanu, bet integrāciju.

Pievēršoties jauniešiem, pāvests norādīja, ka jādod viņiem iespēja būt par pārmaiņu dalībniekiem. Viņi nav tikai mūsu tautu nākotne, bet ir tagadne. Viņi ir tie, kas jau šodien ar saviem sapņiem, ar savu dzīvi kaldina Eiropas garu. Politiķiem Francisks norādīja, ka ir jāpāriet no ekonomikas, kas dod priekšroku korupcijai, lai gūtu peļņu, uz sociālu ekonomiku, kas garantē pieeju zemei un mājoklim ar cilvēka cienīgu darbu, kurā personas un kopienas spēj laist darbībā daudzas dzīves dimensijas – tādas, kā radošais potenciāls, spēju attīstība, vērtības, komunicēšanās ar citiem.

Katoliskās Baznīcas vadītājs arī atgādināja, ka nogurušā, bet potencialitātes bagātā kontinenta atdzimšanā lielu ieguldījumu var dot Baznīca ar savu Evaņģēlija sludināšanas misiju. Dievs vēlas dzīvot cilvēku vidū, taču to var darīt tikai caur tādiem cilvēkiem, kuri, tāpat kā diženie kontinenta  evaņģelizētāji, būtu Evaņģēlija vērtību iedvesmoti. Tikai lieciniekiem bagāta Baznīca var padzirdīt Eiropas saknes ar tīro Evaņģēlija ūdeni.

J. Evertovskis / VR