Pāvests min faktorus, kas neļauj saglabāt uzticību reliģiskās dzīves institūtiem

Sestdien pāvests pieņēma audiencē Konsakrētās un apustuliskās dzīves insitūtu kongregācijas sanāksmes dalībniekus. Sanāksme ir veltīta uzticības, kā arī reliģiskās dzīves institūtu atstāšanas tematam. Francisks uzrunā atzīmēja, ka uzticība šobrīd tiek pakļauta pārbaudījumiem. Aiziešana no reliģiskajiem ordeņiem un kongregācijām liek raizēties. “Ir tiesa,” sacīja pāvests, “ka daži tos atstāj korektas rīcības vadīti, jo pēc nopietnām pārdomām ir sapratuši, ka paaicinājuma tiem nav bijis. Taču, citi, laikam ritot, zaudē uzticību, pie tam, daži tikai nedaudzus gadus pēc mūža svētsolījumu salikšanas.”

Kā pirmo faktoru, kas neļauj saglabāt uzticību, Francisks nosauca sociālo un kultūras kontekstu, kurā dzīvojam. Esam iegrimuši tā dēvētajā “fragmentārajā, provizoriskajā kultūrā” un kļuvuši modes vergi. Šī kultūra ved pie nepieciešamības turēt atvērtas “sāndurvis”, pa kurām iziet, lai izmantotu citas iespējas, tā vairo patēriņu un aizmirst par vienkāršas dzīves skaistumu, bieži vien izraisot milzīgu eksistenciālu tukšumu. Ir izplatījies arī spēcīgs praktisks relatīvisms, saskaņā ar kuru par visu tiek spriests pēc pašrealizācijas, kura bieži vien ir pretrunā ar Evaņģēlija vērtībām.

“Dzīvojam sabiedrībā,” turpināja pāvests, “kur ekonomiskās regulas aizvieto morālās, kur tās diktē likumus un uzspiež savas atsauces sistēmas, apejot dzīvības vērtības, sabiedrībā, kur naudas un peļņas diktatūra aizstāv tādas eksistences vīziju, kurā tas, kurš nenes peļņu, tiek atmests.” Francisks uzsvēra, ka šādā situācijā vispirms ir jākļūst evaņģelizētam pašam, lai vēlāk evaņģelizētu citus.

Šim sociālkultūras faktoram pāvests pievienoja arī citus, tai skaitā sarežģīto jauniešu pasauli, kas vienlaikus ir ļoti bagāta un kas met daudzus izaicinājumus. Svētais tēvs uzsvēra, ka tas nav jāuztver negatīvi. Viņš atzīmēja, ka netrūkst dāsnu, solidāru jauniešu, kas ir iesaistījušies reliģiskajā un sociālajā darbā, jauniešu, kas meklē patiesu garīgu dzīvi, jauniešu, kuri ir izslāpuši pēc kaut kā cita, nekā tā, ko piedāvā pasaule. Taču, arī starp jauniešiem ir daudzi pasaulīgās loģikas upuri, ko sintētiskā veidā var saukt par panākumu meklētājiem par katru cenu, par vieglas peļņas un vieglu izklaižu tīkotājiem. Šī loģika pavedina daudzus citus viņu vienaudžus. Svētais tēvs rosināja palikt jauniešu tuvumā, cenšoties tos aizraut ar Evaņģēlija prieku un piederību Kristum.

Trešais faktors, ko pieminēja pāvests, nāk no konsakrētās dzīves iekšienes, kur blakus lielam svētumam, netrūkst sliktas liecības situāciju, kas kaitē uzticībai. Šādu situāciju vidū ir rutīna, pagurums, struktūru pārvaldes smagums, iekšēja šķelšanās, varas meklējumi, pasaulīgs institūtu pārvaldīšanas veids, kalpošana autoritātēm, kas dažreiz kļūst par autoritārismu un citreiz par lietu pašplūsmu. “Ja konsakrētajā dzīvē vēlamies saglabāt tās pravietisko misiju un pievilcību, un turpinātu būt par uzticības skolu “tuviem un tāliem” (sal, Ef 2,17), tad ir jāsaglabā Jēzus centralitātes svaigums,” sacīja Francisks. Īpaši viņš uzsvēra nepieciešamību rādīt Kristum sekotāju skaistumu, kuri prot izstarot cerību un prieku. Tieši cerību un prieku pāvests nosauca par tiem, kas liecina par kopienas iekšējo saturu, par tās virzītājspēku.

Īpašā veidā Svētais tēvs aicināja rūpēties par brālīgumu kopienā. To vairo kopienas lūgšana, Vārda lasījumi, aktīva dalība Euharistijas un Izlīgšanas sakramentos, brālīgs dialogs un godīga saziņa kopienas locekļu starpā, brālīgs aizrādījums nepieciešamības gadījumā un pienākumu sadale. Tas viss ir jāpavada ar daiļrunīgu vienkāršas dzīves liecību blakus nabadzīgajiem un ar misiju, kas priekšroku dod eksistences perifērijām.

Atsaucoties uz svētā Pāvila 2. vēstuli korintiešiem (4,7), pāvests sacīja, ka garīgais paaicinājums, tāpat kā pati ticība, ir dārgmanta, ko nesam māla traukos. Tāpēc tā ir jāglabā gluži tāpāt, kā glabājam dārgas lietas, lai neviens to nenozog un lai laikam ritot, tā nepazaudē savu skaistumu. Francisks katru konsakrēto personu aicināja ar Kunga žēlastību uzņemties atbildību pirmajā personā, lai rūpētos par savu cilvēcisko, garīgo un intelektuālo izaugsmi, un tai pašā laikā dzīvu glabātu paaicinājuma liesmu. Tas nozīmē, ka nedrīkstam atraut skatienu no Kunga, vienmēr esot nomodā pār to, vai ejam saskaņā ar Evaņģēlija loģiku un nepadodamies pasaulīgajiem kritērijiem. “Bieži vien,” teica pāvests, “lielā neuzticība sākas no sīkajiem maldiem un neuzmanības.”

Runājot par uzticību un aiziešanu no konsakrētās dzīves institūtiem, pāvests rosināja lielu uzmanību veltīt garīgajai pavadībai. Viņš norādīja, ka ir vajadzīgs sagatavot kvalificētus šīs kalpošanas speciālistus. Pie tam, Francisks uzsvēra, ka garīgā pavadība ir laju harizma – neraugoties uz to, ka tā piemīt priesteriem un reliģiskajām māsām. Laju harizma tādā nozīmē, ka garīgais pavadītājs, vai pavadītāja ir Dieva cilvēki, kuriem piemīt dzīves gudrība. “Ir vajadzīgi brāļi un māsas, kuri būtu Dieva ceļu eksperti, lai tie spētu darīt to pašu, ko JēŠzus darīja ar Emmausas mācekļiem, proti, pavadītu tos dzīves ceļā un tiem, kas zaudējuši virzienu, no jauna iedegtu ticības un cerības liesmu caur Vārdu un Euharistiju,” piebilda pāvests. Viņš atzīmēja, ka ne mazums paaicinājumu tiek pazaudēti tikai tāpēc, ka trūkst vērtīgu garīgo pavadītāju.

Uzrunas beigās pāvests visiem konsakrētajiem ļaudīm novēlēja nemitīgu Svētā Gara palīdzību un deva tiem savu apustulisko svētību.

I. Šteinerte/VR