Publicēts pāvesta vēstījums 51. Pasaules Sociālo komunikāciju dienai

Salauzt “slikto ziņu” spirāli, dodot vietu labo ziņu loģikai – tāds ir pāvesta Franciska aicinājums, kas ietverts viņa vēstījumā 51. Pasaules Sociālo komunikāciju dienai. Vēstījuma temats saucas “Kumunicēt cerību un uzticību mūslaikos”. Dokumentā, kas publicēts 24. janvārī, kristīgie sociālās saziņas darbinieki tiek aicināti būt par “dzīviem Evaņģēlija kanāliem”, par “Labo vēsti”, kas apgaismo arī visdramatiskākās vēstures situācijas.

Pāvests pamudina veicināt “konstruktīvu komunikāciju”, kas atsakās no “aizspriedumiem pret otru” un “veicina tikšanās kultūru”. Francisks iedrošina visus sociālās komunikācijas jomā strādājošos salauzt baiļu “apburto loku”, kas koncentrējas uz “sliktajām ziņām”, tā vietā izvēloties “labo ziņu” loģiku. Kā lasām vēstījumā, katru dienu tiek “malts” liels daudzums informācijas. Uz sociālās saziņas darbiniekiem, tātad, gulstas pienākums “sniegt smaržīgu un labu maizi tiem, kas pārtiek no viņu komunikācijas augļiem”.

Francisks raksta, ka ir jāatsakās no ieraduma centrēt uzmanību un sliktajām ziņām. Viņš paskaidro, ka “runa nav par dezinformācijas sniegšanu, kad tiktu ignorēta ciešanu drāma”, nedz arī “ieslīgšana muļķīgā optimismā, kad neļaujam sev pieskarties ļaunuma skandālam”. Pāvests, turpretim, liek pacensties “pārvarēt slikto garastāvokli un vēlēšanos atkāpties”. Turklāt, “komunikatīvajā sistēmā, kur dominē loģika, ka labajai ziņai nav pievilcības spēka, un līdz ar to tā nav ziņa,” “var rasties kārdinājums anestezēt sirdsapziņu un ieslīgt izmisumā”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “sāpju drāmu un ļaunuma noslēpumu var viegli padarīt par izrādi”.

Šādā kontekstā pāvesta vēstījums Pasaules Sociālo komunikāciju dienai piedāvā meklēt atvērtu un radošu komunikācijas stilu, kas ļaunumam nekad negrasās ierādīt glaveno lomu, bet, kas cenšas “izgaismot iespējamos risinājumus, iedvesmojot uz priekšlikumiem un uz atbildību cilvēkus, kuriem tiek sniegta ziņa.” No šejienes izriet aicinājums piedāvāt mūslaiku cilvēcei “stāstus, ko iezīmē labās ziņas loģika”. Pāvests izceļ to, ka realitātei nav vienveidīga nozīme. Viss ir atkarīgs no “skatiena, ar kādu tā tiek uztverta, no “brillēm”, caur kurām izvēlamies uz to raudzīties.” Kādas tad ir “īstās brilles”, lai vēstītu par realitāti? Pāvests atbild, ka kristiešiem “atbilstošas brilles, lai saprastu realitāti, ir tās, kas vadās no vislabākās Labās vēsts, proti, no Jēzus Evaņģēlija.”

Pāvests skaidro, ka šī “Labā vēsts”, kas “ir pats Jēzus”, “nav laba tāpēc, ka tā ir brīva no ciešanām, bet tāpēc, ka arī ciešanas tiek piedzīvotas daudz plašākā plāksnē”. Kristū “Dievs kļuva solidārs ar katru cilvēcisko stāvokli”. Francisks atsaucas uz pravieti Isaju: “Nebaidies, jo es esmu ar tevi”. “Tas ir Dieva mierinošais vārds, kas vienmēr mūs iesaista savas tautas vēsturē. No šejienes izriet cerība, gaisma, kas katrai jaunai vēstures drāmai liek kļūt par labu ziņu, ja mīlestība rod ceļu pie tā, kas cieš,” raksta pāvests. Viņš, tādējādi liek uzsvaru uz attēlu un metaforu nozīmi, lai komunicētu Dieva valstības pazemīgo spēku, kā to darīja Jēzus, runājot līdzībās. Pāvests pasvītro, ka arī šodien attēli, vairāk nekā jēdzieni kalpo par privileģētu ceļu , lai komunicētu jauno dzīvi Kristū.

Francisks apliecina, ka “uzticība Dieva valstības sēklai un Lieldienu loģikai palīdz caurstrāvot arī mūsu komunikācijas veidu.” Viņš piebilst, ka uzticība ir tā, kas mūs “dara spējīgus saskatīt Labo vēsti, kas ir klātesoša katra cilvēka vēsturē un sejā”. Pāvests uzsver, ka arī šodien Svētais Gars turpina “sēt mūsos centienus pēc Valstības caur daudziem dzīviem kanāliem”. Tātad, caur šīm personām, ir iespējams “nest Labo vēsti vēstures drāmas vidū.” Tās ir kā “bākas šīs pasaules tumsā.” “Bākas, kas apgaismo virzienu un paver jaunus uzticības un cerības ceļus.”

I. Šteinerte/VR