Pāvests uzrunā tribunāla "Rota Romana" locekļus

21. janvārī pāvests pieņēma audiencē Apustuliskā tribunāla “Rota Romana” locekļus. Uzruna bija veltīta attiecībām starp ticību un laulību, jo īpaši ticības perspektīvām, kas nav atraujamas no cilvēciskā un kultūras konteksta, kurā cilvēki apliecina savu gribu stāties laulībā. Pāvests atzīmēja, ka mūsdienās ir izplatījusies mentalitāte, kas cenšas aptumšot arī mūžīgās vērtības. Šī mentalitāte bieži ietekmē arī kristiešus, ticība zaudē savu spēku un vairs nekalpo par darbīgu kritēriju, pēc kura vadīties personīgajā, ģimenes un sociālajā dzīvē. Šāds konteksts, kurā trūkst ticības vērtību, iespaido arī gribu stāties laulībā. Ticības pieredze tiem, kuri izsaka vēlēšanos stāties kristīgā laulībā, ir ļoti dažāda. Daži aktīvi piedalās draudzes dzīvē, citi tai tuvojas pirmoreiz. Daži dzīvo intensīvu lūgšanas dzīvi, citi vadās pēc virspusējām reliģiskām jūtām. Vēl daži no ticības ir pavisam tālu.

Pāvests norādīja uz vairākiem risinājumiem, ko pielietot šādu situāciju priekšā. Pirmais risinājums ir jauniešu formācija līdz ar adekvātu sagatavošanos, kas palīdzētu atklāt laulību un ģimeni, kāda tā ir saskaņā ar Dieva plānu. Tas nozīmē, ka nākamajiem laulātajiem tiek palīdzēts novērtēt patiesas mīlestības žēlastību, skaistumu un prieku. Kristīgā kopiena, pie kuras vēršas saderinājušies jaunieši, ir aicināta sludināt šiem cilvēkiem Evaņģēliju, lai viņu mīlestības pieredze kļūtu par sakramentu, par pestīšanas efektīvu zīmi. Tādējādi Jēzus pestījošā misija palīdz vīrietim un sievietei viņu mīlestības dzīves situācijā.

Pāvests atzīmēja, ka šodien sagatavošanās laulībām daudziem jauniešiem palīdz no jauna atklāt savu ticību, kas varbūt jau ilgu laiku ir bijusi atstāta novārtā. Francisks norādīja, ka šādā kontekstā izriet nepieciešamība pēc  “jauna katehumenāta”. Tāpat kā pieaugušu cilvēku sagatavošanās Kristības sakramentam ir daļa no sakramentālā procesa, tāpat arī sagatavošana laulībām ir jādara par visa sakramentālā procesa integrālu sastāvdaļu.

Otrs risinājums ir palīdzēt jauniešiem iet par ticības ceļu arī pēc laulībām. Ir jāuzņemas iniciatīvas, kas palīdzētu labāk apzināties saņemto sakramentu, proti, to, ka dažādi laulāto ikdienas dzīves aspekti ir Dieva mīlestības zīme un instruments, kas ir iemiesots cilvēku vēsturē. Pāvests minēja divus piemērus. Vispirms mīlestība, no kuras dzīvo jaunā ģimene, sakņojas Trīsvienības noslēpumā. Otrs piemērs – kristīgā pāra mīlestības vēsture ir sakrālās vēstures daļa, jo to apdzīvo Dievs un Viņš nepamet uzdevumu, ko ir uzņēmies līdz ar laulātajiem viņu kāzu dienā.

Francisks sacīja, ka kristīgā kopiena ir aicināta pieņemt, pavadīt un palīdzēt jaunajiem pāriem, dāvājot tiem atbilstošus instrumentus – sākot no dalības svētdienas Svētajā Misē. Bieži vien jaunlaulātie tiek atstāti vieni paši, varbūt arī tāpēc, ka draudzē tie vairs neparādās. Nereti tas notiek arī pēc bērnu piedzimšanas. Taču, tieši šais pirmajos laulāto dzīves brīžos tiem ir jānodrošina lielāka klātbūtne un garīgais atbalsts, tai skaitā bērnu audzināšanā.

Izdarot uzrunas kopsavilkumu, pāvests uzsvēra, ka laulāto pavadīšanā būs nepieciešams pieaugušo kristiešu – vīriešu un sieviešu devums, kuri kopā ar priesteri veic pastorālo darbu ar ģimenēm, lai veidotu “sabiedrības meistardarbu”, proti, ģimeni, kas sastāv no vīrieša un sievietes, kuri mīl viens otru saskaņā ar Dieva brīnišķo plānu.

I. Šteinerte/VR