Cerības dzīvināta lūgšana atver žēlsirdīgā Dieva sirdi

Turpinot katehēžu ciklu par kristīgo cerību, 18. janvāra vispārējās audiences laikā pāvests pievērsās lūgšanas saistībai ar cerību. Viņš uzsvēra, ka lūgšana palīdz saglabāt cerību, un jo lielāku tumsu piedzīvojam, jo vairāk esam aicināti lūgties.

Uzrunā Francisks balstījās uz Jonasa grāmatas fragmentu (sal. Jon 1,4-5a.6). Pravietis Jonass mēģina novērsties no Kunga aicinājuma līdzdarboties Dieva pestīšanas plānam un bēg. Svētais tēvs norādīja, ka viņš ir pravietis, kurš „iziet”, un pravietis, kurš bēg. Viņš ir pravietis, kurš „iziet”, jo Dievs viņu sūta uz „perifēriju”, tas ir, uz lielo pilsētu Ninivi, lai mudinātu tās iedzīvotājus atgriezties. Jonass, būdams izraēlietis, pazīdams Kunga labestību un reizē apzinādamies, kas ir Ninive, bēg no Dieva un grib izvairīties no Viņa misijas. Ninive atradās tagadējās Irākas teritorijā, un Jonass bēg uz Spāniju. Ceļojuma laikā viņš satiek pagānus – kuģa jūrniekus. Tieši pateicoties šo pagānu uzvedībai, kā arī Ninives iedzīvotāju attieksmei, mēs šodien varam mazliet pārdomāt par cerību, kas briesmu un nāves priekšā izpaužas lūgšanā – sacīja pāvests. Šķērsojot jūru, izceļas liela vētra, un Jonass nokāp kuģa kravas nodalījumā un aizmieg. Turpretī jūrnieki, redzot, ka ir pagalam, piesauc katrs savu dievu. Kuģa kapteinis modina Jonasu, sakot: ‘Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu Dievu! Varbūt šis Dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā’ (Jon 1,6).

Komentējot šo fragmentu, Francisks atzina, ka tā bija normāla šo „pagānu” reakcija nāves un briesmu priekšā. Tieši šādā brīdī cilvēks vislabāk piedzīvo un saprot savu vājumu un apzinās glābšanas nepieciešamību. Instinktīvas nāves bailes pamodina viņā nepieciešamību cerēt uz dzīvības Dievu. „Varbūt šis Dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā”, tie ir par lūgšanu pārvērtušās cerības vārdi. Svētais tēvs atzina, ka Dievs zina mūsu vājumu. Viņš ņem vērā, ka mēs atceramies par Viņu tikai tad, kad mums vajadzīga palīdzība. Viņš kā mīlošs tēvs labprāt atbild mūsu lūgšanām. Jūrnieki saņem vairāk nekā, cerības vadīti, lūdza. Viņi ne tikai neaiziet bojā, bet arī nonāk pie vienīgā un patiesā Dieva godināšanas.

Vēlāk arī Ninives iedzīvotāji, apzinoties, ka var tikt iznīcināti, lūgsies. Viņi lūgsies cerības pamudināti. Viņi cerēs saņemt no Dieva piedošanu. Viņi gandarīs, piesauks Kungu un atgriezīsies pie Viņa. Tāpat kā jūrnieki, arī viņi, ieskatījušies acīs nāvei un palikuši dzīvi, atklās patiesību.

Tādējādi nāve, pateicoties Dieva žēlsirdībai, turklāt Lieldienu noslēpuma gaismā, var kļūt „par mūsu māsu” (tāpat kā svētajam Asīzes Franciskam) un par pārsteidzošu izdevību atklāt cerību un satikties ar Kungu – sacīja pāvests. Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, viņš uzsvēra, ka, pateicoties cerības dzīvinātai lūgšanai, mēs varam saņemt no Dieva pestīšanu. Sakarā ar to, ka šodien sākas Lūgšanu nedēļa par visu kristiešu vienotību, viņš atzina, ka tieši mūsu lūgšanā izpaužas mūsu cerība uz vienotība. Tā ir cerība, kas nepieviļ. Francisks aicināja visus ticīgos lūgties par kristiešu vienotību. Lūgšana atver žēlsirdīgā Dieva sirdi un ir vislielākais Baznīcas spēks – viņš piebilda. Tāpēc mums visiem jābūt neatlaidīgiem un vienprātīgiem lūgšanā.

J. Evertovskis / VR