Trīs Austrumu gudrie – pēc Dieva izslāpušā cilvēka portrets

Kunga parādīšanās svētkos pāvests Svētā Pētera bazilikā celebrēja Svēto Misi. Homīlijā viņš pievērsās cilvēka nostaļģijai pēc Dieva, atklājot tās iemeslus un lielo pozitīvo nozīmi. Vienlaikus viņš atgādināja, ka daudzi dzīvo vīlušies un apjukuši, jo ir nocietināta un nejūtīga šo cilvēku sirds. Tā kā šajos svētkos, ko sauc arī par Triju ķēniņu jeb Zvaigznes dienu, Evaņģēlijs vēstī par triju gudro no Austrumiem ceļu pie jaundzimušā Jēzus, Francisks parādīja, ka šie gudrie ir ticīgā cilvēka portrets. Viņi ir pēc Dieva slāpstoša cilvēka ikona. Viņi pārstāv visus visu laikmetu cilvēkus, kuri nepieļauj savas sirds „anestezēšanu”.

„Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs redzējām Viņa zvaigzni austrumos un atnācām Viņu pielūgt”, lasām Mateja evaņģēlijā (2,2). Pāvests skaidroja, ka Austrumu gudro mērķis bija ieraudzīt un pielūgt jaundzimušo Ķēniņu. Viņi devās ceļā zvaigznes vadīti. Kāds Baznīcas tēvs ir apgalvojis, ka viņi devās ceļā nevis tāpēc, ka redzēja zvaigzni, bet viņi ieraudzīja zvaigzni tāpēc, ka bija ceļā. Viņu sirds bija atvērta apvāršņiem, viņos bija vēlme, kas to skubināja „kustēties”, viņi bija atvērti „novitātei”, līdz ar to viņi ieraudzīja to, ko debesis tiem parādīja.

Ticīgā sirdī rodas svēta nostaļģija pēc Dieva tāpēc, ka viņš apzinās, ka Evaņģēlijs ir nevis pagātnes, bet tagadnes notikums – turpināja pāvests. Svētā nostaļģija pēc Dieva ļauj mums turēt vaļā acis vienmēr, kad tiek mēģināts ierobežot un padarīt nabadzīgu mūsu dzīvi. Šī nostaļģija palīdz ticīgo kopienai saglabāt dzīvu cerību un ik nedēļu lūgt: Nāc, Kungs Jēzu!

Francisks paskaidroja, ka tieši šī nostaļģija lika sirmgalvim Simeonam katru dienu ierasties templī un dzīvot ar drošu pārliecību, ka ieraudzīs savu Pestītāju. Pateicoties nostaļģijai, pazudušais dēls atteicās no degradējošās uzvedības un atrada glābiņu sava tēva apskāvienos. Līdzīgi var teikt par Mariju Magdalēnu, kura devās uz kapu pie sava Mācītāja. Nostaļģija pēc Dieva liek mums iziet no mūsu pašu radītajiem šaurajiem aplokiem un atmest domu, ka nekas nevar mainīties – uzsvēra pāvests. Tā liek mums atmest garlaicīgo dzīšanos pēc šīs pasaules ērtībām un labumiem, un liek kaut ko darīt, lai panāktu pārmaiņas, pēc kurām patiesi ilgojamies un kuras mums ir vajadzīgas. Šī nostaļģija sakņojas pagātnē un ir vērsta uz nākotni. Pateicoties tai, ticīgais meklē Dievu un dodas uz perifērijām, lai atklātu Viņu tiem, kuri Viņu vēl nepazīst. Viņš to dara nevis ar pārākuma attieksmi, bet kā ubagotājs, kurš nespēj ignorēt to, kurš vēl nav dzirdējis Labo Vēsti.

Evaņģēlijs vēstī, ka tad, kad Betlēmē risinājās lielie notikumi, Hēroda pils iemītnieki Jeruzalemē neko pat nenojauta. Kamēr Austrumu gudrie atradās ceļā, Jeruzalemes ļaudis gulēja. Viņu sirdis bija nejūtīgas un viņi bija apjukuši un nobijušies. Pāvests norādīja, ka apjukumu izraisa sirds nocietināšanās, ieraušanās sevī, apsēstība ar bagātībām, vēlme kontrolēt visu un visus, neveselīga sāncensība, piesaistīšanās pasaulīgajām lietām. Hērodam bija bail, un šīs bailes noveda viņu pie nozieguma izdarīšanas. Kāds Baznīcas tēvs reiz teica, ka viņš nogalināja bērnus miesā, jo viņa paša sirdi bija nogalinājušas bailes.

Austrumu gudrie sākotnēji meklēja jaundzimušo Ķēniņu karaļa pilī, un tas ir pašsaprotami, jo karalim jādzimst pilī. Viņa dzīve saistīta ar varu, ar panākumiem, ar labklājību. Šajā sakarā Svētais tēvs atzina, ka parasti karalis tiek godāts, pat pielūgts, un no viņa bīstas, bet ne vienmēr viņš tiek mīlēts. Varas kults, izrādīšanās, pārākums – tie visi ir mazie dievi, kas gala rezultātā sagādā tikai skumjas un ieved verdzībā. Lielākās grūtības Austrumu gudrie piedzīvoja tieši ceļā no Jeruzalemes uz Betlēmi. Viņiem bija jāatklāj, ka tas, ko meklēja, neatradās pilī, bet citā – ne vien ģeogrāfiskā, bet eksistenciālā vietā.

Francisks uzsvēra, ka Dievs gribēja piedzimt tur, kur ļaudis to negaidīja. Viņš piedzimst tur, kur mēs bieži vien nevēlamies Viņu redzēt, kur nereti Viņu noliedzam. Viņš grib būt mīlēts. Viņš grib, lai mēs saprotam, ka šī Ķēniņa skatiens nevienu nepazemo, nevienu nepaverdzina, neierobežo neviena cilvēka brīvību. Viņš grib, lai mēs saprastu, ka tur, kur Dievs pievērš savu skatienu, tur paveras ceļš piedošanai, dziedināšanai un iespējai cilvēkam piecelties no jauna. Dieva skatiens aptver visus – ievainotos, pagurušos, apspiestos un pamestos. Pie Viņa visiem atrodas vieta, jo Viņš ir žēlsirdība. Hērods nespēja pielūgt jaundzimušo Ķēniņu, jo nevēlējās un nespēja izmainīt savu skatienu. Viņš negribēja atmest sevis pielūgšanu. Viņš domāja, ka viss riņķo tikai ap viņu. Priesteri nespēja pielūgt Jēzu, jo negribēja ne doties ceļā, ne mainīties. Turpretī Austrumu gudrie negribēja palikt pie ierastām lietām. Viņi bija noguruši no sava laika Hērodiem. Betlēmē viņi saskatīja novitātes apsolījumu. Viņi pielūdza, jo spēja noliekties pār to, kurš bija mazs, nabadzīgs, neaizsargāts – pār nezināmo Betlēmes Bērnu, un tādējādi viņiem atklājās Dieva godība.

J. Evertovskis / VR