Klerikālisms attālina cilvēkus no Baznīcas

Otrdienas, 13. decembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās klerikālisma problēmai. Viņš uzsvēra, ka klerikālisma gars ir ļaunums, kas pastāv Baznīcā arī mūsdienās, un cietēji ir ticīgie, kuri jūtas atraidīti un izmantoti. Šajā dienā Francisks svin savas ordinācijas par priesteri 47. gadadienu. Vatikāna viesu nama kapelā bija klātesoši arī Kardinālu padomes locekļi. Svētais tēvs brīdināja garīgos ganus par briesmām, kādas rodas, kad tie kļūst „sausi” reliģijas lietās un ar savu morālo stāju attālinās no Dieva Atklāsmes. Vienkāršā ticīgā tauta tad kļūst par upuri. Debesu valstībā drīzāk ieies grēkus nožēlojušie grēcinieki nekā šādi klerikālisma gara pārņemtie garīdznieki.

Pāvests, atsaucoties uz Jēzus vārdiem, ar kuriem Viņš vērsās pie virspriesteriem un tautas vecākajiem (sal. Mt 21, 28-32), pievērsās tieši šo virspriesteru un tautas vecāko lomai un uzdevumiem. Viņiem bija dota juridiskā, morālā un reliģiskā autoritāte. Viņi pieņēma visus lēmumus. Piemēram, priesteri Anna un Kaifa tiesāja Jēzu un pieņēma lēmumu nogalināt Lācaru. Jūdass devās apspriesties ar viņiem par Jēzus nodošanu. Tātad, viņu rokās bija milzīga vara pār tautu. Šo varu viņi ieguva un izmantoja, izmantojot savā labā likumus. Viņi grozīja likumus simtām reižu. Viņi tos pagrieza pa savam, pasludinot pat 500 baušļus. Viss tika noteikts ar likumu. Tas bija pilnīgi pareizi noformulēts likums, jo šie ļaudis bija gudri un zinoši. Tomēr viņi bija  aizmirsuši Pirmo pavēli, ko Dievs deva mūsu tēvam Ābrahamam: „Staigā manā klātbūtnē un esi pilnīgs!”. Viņi bija aizmirsuši 10 Mozum dotos baušļus. Tā par viņu upuriem kļuva ne tikai Jēzus, bet arī pazemīgā un nabadzīgā Dieva tauta, kas uzticējās Kungam. Pat ja šī tauta neizpildīja likumu, tā prata dzīvot ar nožēlu. Virspriesteru dēļ tai nācās izciest netaisnības. Tā jutās izmantota un notiesāta, un to darīja šie uzpūtīgie un augstprātīgie virspriesteri, par kuriem runā Jēzus.

Svētais tēvs norādīja, ka viens no viņu upuriem bija Jūda. Jūda bija nodevējs. Viņš smagi sagrēkoja, tomēr pēc tam, kā teikts Evaņģēlijā, viņš, nožēlas pārņemts, aizgāja pie viņiem, lai atdotu atpakaļ monētas. Un ko darīja viņi? Viņi neteica: „Tu taču biji mūsu biedrs. Esi mierīgs… Mēs varam tev visu piedot”. Nē. Viņi teica: „Tiec galā pats! Tā ir tava problēma”. Un viņi to atstāja vienu. Viņi to noraidīja. Garīgie gani nepieņēma nabaga Jūdu, kurš nodeva Jēzu un to nožēloja. Viņi to nepieņēma, jo bija aizmirsuši, ko nozīmē būt ganam. Viņi bija „sausi” reliģijas lietās, viņu rokās bija vara, viņi katehizēja tautu, mācot savu morāli – to, kas pašiem ienāca prātā, bet nevis to, kuras avots bija Dieva Atklāsme.

Pāvests piebilda, ka šādi ļaudis arī šodien nodara pāri nabaga tautai. Tauta dabū „nūjas sitienus” un tiek atraidīta. Tas ir klerikālisma gars. Daži garīdznieki jūtas pārāki un attālinās no ļaudīm. Viņiem nav laika uzklausīt nabagus, cietējus, ieslodzītos un slimniekus. Klerikālisms ir liels ļaunums – uzsvēra Francisks. Dievs Tēvs gribēja mums tuvoties un sūtīja savu Dēlu. Mēs priecīgi gaidām Viņa atnākšanu. Savā laikā Jēzus „neielaidās” ar šiem ļaudīm. Viņš gāja pie slimajiem, nabagiem, atstumtajiem, prostitūtām un pārējiem grēciniekiem. Tas šos garīdzniekus ieļaunoja. Arī šodien Jēzus mums visiem un tiem, kurus pārņēmis klerikālisma gars, saka: „Muitnieki un netikles pirms Jums ieies Dieva valstībā”.

J. Evertovskis / VR