Iznāks grāmata par Vatikāna muzeju pieredzi kolekcijas saglabāšanā

Vairāk nekā 6 miljoni apmeklētaju gadā. Ar šādu skaitli lepojas Vatikāna muzeji. Lielākos svētkos caur muzeja durvīm iziet no 20 līdz 25 tūkstoši cilvēku. Cītīgs Vatikāna muzeju apmeklētājs nostaigā 7 kilometrus, kurus sastāda galerijas, zāles un dārzi. Muzeju kolekcija sastāv no freskām, skulptūrām, metālizstrādājumiem, audekliem, etnogrāfiskajiem priekšmetiem, etrusku, ēģiptiešu vēsturiskajiem artefaktiem, kā arī no modernās un mūsdienu mākslas darbiem. Pie tam, muzeji ir viena no visnozīmīgākajām arheoloģijas, antīkās un modernās mākslas krātuvēm pasaulē, kuras priekšmeti regulāri tiek sūtīti uz izstādēm gan Itālijā, gan citviet Eiropā, kā arī Amerikā un Tālajos Austrumos. Tikai 2015. gadā vien Izstāžu nodaļas direktors Andrea Kariņjani pieņēma 58 lūgumus no izstāžu rīkotājiem. Kopumā uz dažādām pasaules malām tika nosūtīti daudzi simti arheoloģijas un mākslas darbu, kopā sedzot gandrīz 500 miljonus eiro lielu apdrošināšanas maksu.

Pastāv kāds svarīgs aspekts, proti muzeju kolekcijas izmantošana kultūras, didaktiskiem un zinātniskiem mērķiem. Ik dienas uz muzejiem nāk izglītības nodaļas darbinieki Marijas Serlupi vadībā, bet cita darbinieku grupa kalpo par palīgu tiem, kas ierodas, lai pētītu dokumentus un inventāru, analizētu kādu fresku, vai citu kolekcijas priekšmetu. Muzeji ir vesela zinātnes pasaule.

Vatikāna muzejos strādā vidēji 800 darbinieku. Visvairāk ir sargu dažādās muzeja zālēs. Personāla skaitā ietilpst arī administratori, dažādi tehniskie speciālisti, 53 restauratori, kas ir specializējušies atsevišķās disciplīnās, kuratori, arheologi, etruskoloģi, ēgiptoloģi, etnogrāfi, epigrāfisti, mākslas vēsturnieki.

Par to, kā Vatikāna muzeji tiek aprūpēti un saglabāti nākamajām paaudzēm, pavisam drīz varēs iepazīties grāmatā, ko sadarbībā ar vairākiem citiem speciālistiem sarakstījusi restaurācijas un klasisko kultūras nozaru eksperte Viktorija Čimino. 19. decembrī Svētā Lūkas akadēmijā notiks grāmatas atvēršanas svētki. Šis apjomīgais darbs, kas var kalpot jebkuram muzejam pasaulē, ir tapis 8 gadus ilgā laikā. Grāmatā tiek analizēta kolekcijas aizsargāšana pret dažādiem faktoriem, tai skaitā klimatiskajām izmaiņām, temperatūru dažādos gadalaikos, antropiskā spiediena ietekmi, darbu pārvietošanu utt. Tiek piedāvāts plašs rīcības klāsts, lai novērstu iespējamos bojājumus un priekšmetu nolietošanos. Grāmata var kalpot par pavadoni, lai veiktu aizvien mazāk restaurācijas darbu, pretim liekot veiksmīgākas saglabāšanas iespējas.

Vatikāna muzeju direktors Antonio Paolučči atzīst, ka preventīvie pasākumi kā pretstats restaurācijai viņa profesionālajā dzīvē vienmēr ir bijusi aksioma ar sakrālu nozīmi – arī tad, kad viņš vēl darbojies Itālijas Kultūras mantojuma administrācijā. Taču, tikai Vatikāns esot devis iespēju šo zelta principu pielietot praksē. Tikai Vatikāna administrācija ir devusi finansiālos un cilvēciskos resursus, lai uzsāktu projektu, par kuru liecināts grāmatā.

Vatikāna muzeji ir slaveni ar Siksta kapelu vien, taču šeit ir skatāmi arī tādi dārgumi kā Rafaela istabas, Laocoonte un daudzi, daudzi citi. Muzeju direktors novēl, lai grāmata “Kā tiek saglabāts liels muzejs. Vatikāna muzeju pieredze” (“Come conserva un grande museo. L’esperienza dei Musei Vaticani”) kļūst par muzeju kolekcijas saglabāšanas zinātnisku paraugu.

I. Šteinerte/VR