Lūgt, lai Dievs mūs atbrīvo no pretošanās Viņa žēlastībai

Ceturtdienas rīta Svētās Mises homīlijā pāvests runāja par pretošanos Dieva žēlastībai. Viņš norādīja, ka mēs visi kaut kādā mērā tai pretojamies. Tās var būt atvērtas un apslēptas pretestības. Skaidrojot šo jautājumu, Francisks pieskārās trīs slēptiem pretošanās veidiem. No vienas puses viņš sacīja, ka mums jācenšas šīs pretošanās saskatīt un jālūdz Dievam, lai Viņš palīdz no tām atbrīvoties, bet, no otras puses (lai cik tas neliktos paradoksāli) pāvests atzina, ka pretošanās žēlastībai ir laba zīme. Tā liecina, ka Kungs darbojas mūsu sirdī. Tāpēc viņš reizē aicināja nebaidīties no pretošanās, jo tā ir normāla parādība.

Dievs grib mūs vest uz priekšu, bet mēs Viņam pretojamies. Atklātās pretošanās avots ir cilvēka labā griba, kā tas notika ar apustuli Pāvilu pirms viņš atgriezās. Viņš vajāja kristiešus, būdams pārliecināts, ka tādā veidā izpilda Dieva gribu. Tad pats Jēzus viņu apturēja un lika atgriezties. Tātad, atklātās pretošanās ir veselīgas – norādīja pāvests -, jo tās ir atvērtas atgriešanās žēlastībai. Atklātās pretošanās gadījumā cilvēks, objektīvi skatoties, rīkojas nepareizi, bet pats ir pilnīgi pārliecināts, ka rīkojas pareizi. Turpretī situācija mainās tad, kad runājam par slēpto pretošanos, kas jau ir bīstama. Francisks atzina, ka šāda pretošanās ir novērojama katrā cilvēkā. To mums ir jāsaskata un jāatdod Kungam, lūdzot, lai Viņš mūs šķīstī. Slēpto pretošanos varam saskatīt Likuma zinātāju rīcībā, ko viņiem pārmeta diakons Stefans. Šie Likuma doktori citu cilvēku priekšā izlikās, ka meklē Dieva godu, bet, īstenībā, viņi pretojās Svētajam Garam. Stefans viņiem to aizrādīja un samaksāja par to ar savu dzīvību.

Kādas ir šīs slēptās pretošanās, ko katrs nesam sevī? – jautāja pāvests. Tās vienmēr ir šķērslis atgriešanās ceļā. Vienmēr! Tās aptur atgriešanos. Šajā gadījumā mēs varbūt smaidam, bet stāvam uz vietas. Mēs pasīvi un slēpti pretojamies. Kad kādā institūcijā vai ģimenē notiek pārmaiņas, tad var dzirdēt sakām: „Bet šeit taču notiek pretošanās”. Un paldies Dievam! – uzsvēra Francisks. Ja tā nebūtu, tad tā vai cita lieta nebūtu no Dieva. Tomēr jāapzinās, ka pretošanās sēj velns, un viņš to dara, lai Kungs netiktu uz priekšu.

Homīlijas turpinājumā pāvests pievērsās trīs slēptās pretošanās veidiem. Pirmā saistās ar tukšiem vārdiem. Jēzus norāda, ka ne katrs, kurš saka „Kungs, Kungs” ieies Debesu valstībā. Līdzīgi kā līdzībā par diviem dēliem, kurus tēvs sūta strādāt savā vīna dārzā, arī mēs reizēm, varbūt pat ļoti diplomātiski, sakām „jā, jā, es izdarīšu to un to”, bet, īstenībā, neizdarām. Tie ir tukši vārdi. Otrā pretošanās ir saistīta ar attaisnošanos. Dažreiz cilvēks nemitīgi taisnojas. Viņš vienmēr atrod savai rīcībai pamatojumu. Ja ir par daudz taisnošanās, tad tā nav „Dieva labā smarža”, bet ir „velna smaka” – norādīja Francisks. „Kristietim nav vajadzības taisnoties”, viņš uzsvēra. Tātad, šajā gadījumā es mēģinu sevi attaisnot, lai tikai neietu pa Kunga norādīto ceļu. Trešā pretošanās saistās ar citu cilvēku vainošanu un pārmetumu adresēšanu citiem. Tad, kad cilvēks vaino citus, lai neskatītos uz sevi, viņam nav vajadzīga atgriešanās. Tādā veidā viņš pretojas Dieva žēlastībai.

Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs aicināja saskatīt sevī visas pretošanās un lūgt, lai Kungs no tām atbrīvo. Mēs pretojamies ar tukšiem vārdiem, ar mēģinājumiem sevi attaisnot vai ar citiem cilvēkiem adresētiem apvainojumiem un tādējādi neļaujam Kungam darboties. Mēs to darām, jo tur, kur ir Kungs, vienmēr ir arī krusts. Tomēr caur krustu saņemam atpestīšanu. Pretošanās ir pirmdzimtā grēka sekas. Tomēr nevajag no tā baidīties. Mums vienkārši jāsaka: „Es esmu grēcinieks. Kungs, palīdzi man!”.

J. Evertovskis / VR