Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?

Atteikties no Dieva nozīmē izvēlēties mūžīgo pazudināšanu – šim tematam, par kuru mūsdienu cilvēks ne visai grib domāt, pāvests pievērsās 25. novembra rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš mudināja ticīgos nekad neielaisties sarunās ar velnu, kas ir pavedinātājs un melis, bet vienmēr ar pazemīgu sirdi steigties pie mīlošā Kunga.

Liturģiskā gada pēdējās dienās Baznīca aicina pārdomāt par pēdējām lietām – par to, kas mūs sagaidīs brīdī, kad nāksies aiziet no šīs pasaules. Balstoties uz Jāņa Atklāsmes grāmatas fragmentu (sal. Atkl 20, 1-4.11-21, 2), Francisks jautāja, kāda būs Pēdējā tiesa un kā „izskatīsies” mūsu satikšanās ar Jēzu. Svētie Raksti vēstī, ka pirmais tiks notiesāts „pūķis, senā čūska, kas ir velns un sātans”. Viņš tiks sasiets un iemests bezdibenī, lai vairs nepieviltu tautas.

„Viņš ir melis, vēl vairāk – melu tēvs”, turpināja pāvests. „Viņš sēj melus. Viņš ir krāpnieks. Velns tev iestāsta, ka, ja tu ēdīsi šo ābolu, tu būsi kā Dievs. Viņš tev to pārdod, tu to nopērc un beigās viņš tevi piemāna, un iznīcina tavu dzīvi. Ko mums darīt, lai neiekristu ļaunā gara melu slazdos? Jēzus piekodina, lai mēs nekad neielaistos ar velnu sarunās. Ar velnu nevar būt nekāds dialogs. Ko ar viņu darīja Jēzus? Viņš to aizdzina prom. Jēzus pajautāja viņa vārdu, bet neielaidās runāšanā”.

Francisks paskaidroja, ka Jēzus, atbildot velnam tuksnesī, nelietoja nevienu savu vārdu, jo labi apzinājās ar to saistītās briesmas. Trīs atbildēs Viņš izmantoja Dieva Vārdu, Bībeles Vārdu. Tātad, nekad neielaidīsimies sarunā ar šo „meli” un „krāpnieku”, proti, ļauno garu, kuram interesē tikai un vienīgi mūsu iznīcināšana – uzsvēra Svētais tēvs. Ne velti Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām, ka viņš tiks iemests bezdibenī.

Minētā fragmenta turpinājumā parādās mocekļu dvēseles, kas palika uzticīgas Jēzum Kristum. Mocekļi ar savām asinīm apliecināja Kristu. Pāvests atgādināja, ka viņi atteicās pielūgt velnu un tā sekotājus. Viņi „nelocīja savus ceļus” naudas, pasaulīgās slavas un varas priekšā. Mocekļi izvēlējās Jēzu. Francisks norādīja, ka Kungs tiesās visus – lielus un mazus, katru saskaņā ar viņa darbiem. Notiesātie tiks iemesti „uguns jūrā”. Tā būs cilvēka „otrā nāve”. Mūžīgā pazudināšana „nav moku kambaris”, kādu mēs mēdzam iedomāties. Mūžīgā pazudināšana ir stāvoklis bez Dieva, nošķirtība no Dieva, kas dvēselei izraisa milzīgas ciešanas. Šī otrā nāve ir īsta nāve. To piedzīvos tie, kuri netiks pieņemti Debesu valstībā, jo viņi netuvojās Kungam. Tie ir tie, kuri vienmēr gāja savu ceļu un attālinājās no Kunga. Viņi gāja Kungam garām un aizgāja tālāk. Būt mūžīgi pazudinātam nozīmē nemitīgi attālināties no Dieva.

Kas ir šī elles uguns? Svētais tēvs paskaidroja, ka tā ir mūžīgā nošķirtība no Dieva, kurš ir mūsu laimes avots, no Dieva, kurš grib, lai mums viss būtu labi un kurš mūs mīl.

Jāņa Atklāsmes grāmatas minētā fragmenta aina noslēdzas ar cerību. Ja mēs pazemīgi atvērsim savu sirdi Jēzum, tad iemantosim prieku un pestīšanu – uzsvēra pāvests, aicinot nebūt augstprātīgiem un nebēgt no Jēzus „glāstiem”, bet pieņemt Viņa dāvāto piedošanu un raudzīties uz priekšu ar cerību. Cerība atver mūsu sirdi Jēzum. Francisks atzina, ka ir skaisti, ka mūsu priekšā stāv satikšanās ar Jēzu. Viņš prasa tikai to, lai mēs būtu pazemīgi un teiktu „Kungs”. Pietiks ar šo vārdu, pārējo paveiks Viņš pats – sacīja Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR