Kā es varu veicināt Dieva valstības izplatīšanos pasaulē?

Dieva valstības izplatīšanās ir atkarīga no mums pašiem. Taču kā mums jādzīvo, lai tas notiktu? Uz šo jautājumu pāvests sniedza atbildi ceturtdienas, 10. novembra, rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš aicināja sargāties no kārdinājuma dzīties pēc „šova” ticības dzīvē, meklējot aizvien jaunas atklāsmes kā kādu skaistu krāsainu uguņošanu.

Šīsdienas Evaņģēlijā Jēzus atbild uz ziņkārības vajāto farizeju jautājumu: „Kad nāks Dieva valstība?”. Viņš saka, ka tā jau ir atnākusi: „Dieva valstība ir jūsu vidū”. Tā ir kā maza sēkla, kas, iesēta zemē, pamazām aug, pateicoties Kunga darbībai. Dievs liek tai augt, bet Viņš nepiesaista lieku ārēju uzmanību. „Dieva valstība nav šova reliģija”, sacīja Francisks. „Mēs vienmēr meklējam kaut ko jaunu, jaunas atklāsmes, vēstījumus… Dievs runāja uz mums caur savu Dēlu, Jēzu Kristu. Tas ir pēdējais Dieva Vārds. Viss pārējais līdzinās uguņošanai, kas uz īsu brīdi tevi apgaismo un tad ir cauri, nepaliek nekā – nenotiek augšana, nav gaismas, nav nekā. Cik gan bieži mūsos rodas kārdinājums dzīties pēc šīs šova reliģijas, meklēt kaut ko ārpus atklāsmes, ārpus Dieva valstības, kas, īstenībā, ir mūsu vidū un izplatās mūsu vidū. Tā nav cerība. Tā ir vēlēšanās kaut ko iegūt savās rokās. Turpretī mūsu pestīšana tiek dāvāta cerībā. Tā ir cerība, ar kuru dzīvo tas, kurš sēj sēklu. Tā ir cerība, kas vairojas. Turpretī mākslīgais spožums uz brīdi parādās un atkal pazūd. Ar to nevar izgaismot māju. Tā ir tikai izrāde”.

Ko mums darīt, gaidot Dieva valstības pilnīgu parādīšanos? – jautāja Svētais tēvs. Mums ir jāglabā cerība – viņš uzsvēra. Mums jābūt pacietīgiem darbā, ciešanās, pārbaudījumos. Mums jārīkojas tā, kā rīkojas sēklas sējējs, kurš gādā par to, lai blakus augam nebūtu nezāle. Šeit rodas jautājums, kā mēs varam atšķirt labo zāli no nezāles. Dieva valstība ir mūsu vidū, tā aug, bet ko darīt mums? Mūsu uzdevums ir augt cerībā, glabāt to un pilnveidoties tajā, jo mēs esam atpestīti cerībā. Lūk, cerība ir mūsu pestīšanas vēstures vadlīnija – cerība, ka galu galā satiksim Kungu. Tātad, lai Dieva valstība izplatītos un nostiprinātos, mums ik dienas jāglabā dzīva cerība.

„Pajautāsim paši sev”, noslēgumā aicināja pāvests. Vai man ir cerība? Varbūt es eju uz priekšu kā māku, neprotot atšķirt labo no ļaunā, zāli no nezāles, Svētā Gara gaismu no mākslīgā spožuma? Ieskatīsimies sevī, lai redzētu, cik daudz mūsos ir cerības un kā mēs to glabājam. Dieva valstība ir mūsu vidū, bet mums ar savu darbu, atpūtu, izšķiršanas spēju jāglabā cerība uz šo Dieva valstību, kas izplatās, līdz pat brīdim, kad atnāks Kungs un viss tiks pārveidots. Viss vienā acumirklī! Pasaule, mēs, viss. Un kā saka Pāvils Tesalonikas kristiešiem: Tajā brīdī mēs visi paliksim ar Viņu”.

J. Evertovskis / VR