Svētā Mise par pēdējā gada laikā mirušajiem kardināliem un bīskapiem

Piektdien, 4. novembrī, pāvests celebrēja Svēto Misi par pēdējā gada laikā mūžībā aizgājušajiem kardināliem un bīskapiem. Nāve ir ieiešana dzīvības pilnībā, Debesu Tēva mājās – viņš sacīja. Apustulis Pāvils jautā: „Kas gan mūs var šķirt no Kristus mīlestības?” (Rom 8, 35). Francisks atbildēja, ka, ja mūsos ir ticība Kristus mīlestībai, tad nekas nevarēs mūs šķirt no šīs mīlestības.

Homīlijā Svētais tēvs atgādināja, ka novembrī, kas ir veltīts ticīgo mirušo piemiņai, mūsu domas pievēršas aizkapa dzīvei un, jo īpaši brīdim, kad mums būs jāsatiekas ar Kungu. Viņš būs mūsu tiesnesis, kurš izvērtēs, kā mēs būsim pavadījuši savu šīszemes dzīvi. Taču Viņš būs tāds tiesnesis, kura galvenās raksturīpašības ir žēlsirdība un labvēlība – uzsvēra Francisks. Psalmā lasām, ka Kungs ir žēlsirdīgs un labvēlīgs (Ps 102, 8). „To apzinoties, mēs esam pulcējušies ap Kunga altāri, lai lūgtos par kardināliem un bīskapiem, kuri noslēdza savas šīszemes dzīves gaitas pēdējo divpadsmit mēnešu laikā”, sacīja pāvests, aicinot klātesošos garīdzniekus un ticīgos pateikties par kristīgo un priesterisko liecību, ko aizgājēji ir atstājuši. Kalpojuši Baznīcai un pārliecinoši mīlējuši Kungu, viņi sasniedza savu galamērķi. Viņi labi apzinājās, ka mūsu atpūtas un miera vienīgā vieta ir Debesu Tēva mājas, uz kurām mūs ved Kungs Jēzus, kurš ir mūsu ceļš, patiesība un dzīvība.

Francisks atgādināja, ka ceļš uz Tēva mājām iesākas jau ar to brīdi, kad atveram savas acis gaismai un caur Kristību – žēlastībai. Priesteru un bīskapu dzīvē svarīgs šī ceļa posms ir ordinācijas brīdis, kad tie pasaka vārdus: „Lūk, te es esmu”. Kopš tā laika viņi ir īpašā veidā vienoti ar Kristu. Nāves brīdī viņi izteiks šos vārdus pēdējo reizi. Šie garīdznieki pilnīgi veltīja savu dzīvi tam, lai ar savu vārdu un dzīves piemēru atklātu cilvēkiem Kristus mīlestību, un mudināja to darīt arī savus ticīgos. Ar savu kalpojumu viņi iespieda ticīgo sirdīs šo mierinājumu nesošo patiesību, proti, ka ‘viņa izvēlētajiem ir žēlastība un žēlsirdība’ (Gudr. 3, 9). Žēlsirdīgā un piedošanu dāvājošā Dieva vārdā viņu rokas svētīja un deva absolūciju, viņu vārdi mierināja un noslaucīja asaras, viņu klātbūtne spoži liecināja, ka Dieva labestība ir neizsmeļama un Viņa žēlsirdība ir bezgalīga. Daži no viņiem tika aicināti sniegt Evaņģēlija liecību varonīgā veidā, paciešot smagas ciešanas.

Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Kristus Lieldienu noslēpuma gaismā viņu nāve, īstenībā, ir ieiešana dzīvības pilnībā. Šajā ticības gaismā mēs varam justies vēl tuvāki saviem nomirušajiem brāļiem. Nāve mūs šķietami izšķīra, bet Kristus un Viņa Gara spēks vieno mūs vēl ciešāk. Tāpēc mēs varam just, ka, pateicoties svēto sadraudzībai, viņi ir mums līdzās.

Pēdējā gada laikā mūžībā ir aizgājuši 7 kardināli un 136 arhibīskapi un bīskapi. 31. martā nomira ievērojamais šveiciešu teologs Žoržs Kotjē. Viņš kā eksperts piedalījās Vatikāna II koncilā un bija ļoti tuvs sv. Jāņa Pāvila II līdzstrādnieks. Kardināls ir vairāku filozofisku un teoloģisku grāmatu autors. 1990. gadā sv. Jānis Pāvils II viņu nominēja par Pāvesta nama teologu. 26. maijā 100 gadu vecumā mūžībā aizgāja ilggadējais sv. Jāņa XXIII sekretārs, kard. Loriss Frančesko Kapovilla, kurš bija vecākais bīskaps Itālijā un 4. vecākais bīskaps pasaulē. Savukārt 2. augustā nomira emeritētais Krakovas arhibīskaps, kard. Francišeks Maharskis. Daudziem Latvijā ir pazīstami vai vismaz zināmi divu mūžībā aizgājušo bīskapu vārdi: 27. maijā Tēva mājās atgriezās Kijevas-Žitomiras arhibīskaps Pēteris Herkulans Maļčuks, bet 18. jūlijā – Kirgizstānas apustuliskais administrators Nikolajs Mesmers. Viņi abi savā laikā bija Rīgas Garīgā semināra audzēkņi.

J. Evertovskis / VR