Ieskats Zviedrijas kristietības vēsturē un ticības situācijā šodien

31. oktobrī pāvests Francisks apmeklēs Lundu – universitātes pilsētiņu Zviedrijas dienvidos, lai piedalītos 500 gadu atcerē kopš Lutera veiktās Reformācijas. Tas būs ekumenisks notikums, ko organizē Pasaules Luterāņu federācija un Pontifikālā kristiešu vienotības veicināšanas padome. Pasaules Luterāņu federācija ir dibināta tieši Lundā 1947. gadā. Viduslaikos celtajā Lundas katedrālē notiks ekumenisks dievkalpojums, kurā no Katoliskās Baznīcas puses kopā ar pāvestu Francisku piedalīsies arī Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents Kurts Kohs un Stokholmas bīskaps Anderss Arboreliuss. Luterāņu Baznīcu pārstāvēs Pasaules Luterāņu federācijas prezidents, bīskaps Munibs Jounans un Upsalas arhibīskape Antje Jackelena. Pec dievkalpojuma pāvests tiksies ar Zviedrijas katoļu kopienu.

Kā stāsta jezuītu tēvs Ulfs Jonsons, ziņa par pavesta dalību Reformācijas atcerē ir izpelnījusies lielu uzmanību Zviedrijas medijos. Šo zemi pāvests ir apmeklējis tikai vienu reizi un tas notika 1989. gada jūnijā, kad šeit ieradās Jānis Pāvils II. Zviedri uz Svētā tēva vizīti reaģē pārsvarā pozitīvi un tas atspoguļojas gan kristīgajos, gan laicīgajos medijos.

Ar kādu situāciju pāvests sastapsies nolaižoties Malmē netālu no Lundas? Tēvs Ulfs Jonsons – pirmās pēcreformācijas katoļu augstskolas Zviedrijā “Newman Instituten” rektors un katoļu laikraksta “Signum” galvenais redaktors, aplūko Zviedrijas vēsturisko panorāmu un reliģisko situāciju šobrīd. Īpašu uzmanību viņš pievērš attiecībām starp luterāņiem un katoļiem.

Bieži vien Zviedrija tiek raksturota kā viena no pasaules vissekularizētākajām zemēm. Svētdienās kristīgos dievkalpojumus, vai arī citu reliģiju kulta pasākumus apmeklē tikai 5,5% iedzīvotāju. Gandrīz puse no jaundzimušajiem vēl tiek nokristīti, taču šis skaitlis sarūk ik gadu.

Kad XVI gadsimtā Zviedrija dzima kā vienota nacionāla valsts, tautu jau dziļi iezīmēja kristīgā ticība katolicisma formā. Pirmās redzamās kristīgās misijas pēdas aizved līdz IX gadsimta sākumam, kad šo zemi vairākkārt apmeklēja franku misionārs Ansgars. Viņš ieradās Birkā – salā, kas atrodas netālu no Stokholmas un kas bija nozīmīgs tirdzniecisks centrs. Taču nesen veiktie arheoloģiskie izrakumi norāda uz kristietības klātbūtni Zviedrijas dienvidos un rietumos jau VII gadsimtā.

Īsta misionārā rosība Zviedrijā sākās tikai XI gadsimtā, kad šeit darbojās anglosakšu un ģermāņu mūki un bīskapi. Tieši šai laikā tika evaņģelizēta liela daļa Zviedrijas dienvidu un centra iedzīvotāju. Izšķirošs brīdis bija karaļa Erika Skotkonuga nokristīšanās XI gadsimta sākumā, Skaras diecēzes nodibināšana ap 1014. gadu un Lundas diecēzes nodibināšana 1060. gadā. 1104. gadā Lunda tika paaugstināta par arhidiecēzi, kurai bija pakļautas visas ziemeļzemju ekleziālās vienības. 1164. gadā tika nodibināta arī Upsalas arhidiecēze.

Ģeogrāfiskajā teritorijā, kas sakrīt ar mūsdienu Zviedriju, viduslaikos bija liels skaits klosteru un konventu. XVI gadsimta sākumā to bija ap 70. Reliģiskie ordeņi bija svarīgi iedzīvotājiem gan reliģiskā, gan citos līmeņos. Klosteri bija studiju, mūzikas un mākslas centri, tajos varēja saņemt medicīnisko palīdzību, caur tiem izplatījās arī jaunas lauksaimniecības un lopkopības metodes. Arī pirmā grāmata tika iespiesta Riddarholmenas franciskāņu konventā Stokholmā.

Slavens ir kļuvis Vadstenas klosteris, ko XIV nodibināja svētā Brigita. Vadstenas klosteris bija vislielākais svētceļojumu centrs Zviedrijā. Tajā atradās vislielākā bibliotēka un tika saražots visvairāk ekleziālo apģērbu un citu piederumu. Tā kā Vadstenas klosterim piederēja visvairāk zemes visā Zviedrijā, tā abatei bija liela ietekme sabiedrībā. No atklātām uzskatu sadursmēm ar abati centās izvairīties pat karaļi un bīskapi.

XVI gadsimtā Zviedrija no katoliskas zemes, kurai pietrūka politiskās vienotības, tika pārveidota par luterticīgu zemi, kuru sāka pārvaldīt viens karalis. Kā stāsta tēvs Jonsons, Reformācija šeit nesākās ne ekleziālās dzīves dekadences, ne tautas pieprasījuma dēļ. Šodien vēsturnieki ir nonākuši pie vienotas atziņas par to, ka Reformācija Zviedrijā tika ieviesta tīri politisku apsvērumu dēļ un piespiedu kārtā no augšienes, proti, pēc 1523. gadā ievēlētā karaļa Gustava Vāsas pavēles. Karalis bija aprēķinājis, ka Reformācija viņam ļaus kontrolēt Baznīcu un tās īpašumus.

Gustava Vāsas lēmums izraisīja spēcīgu pretestību vairākās aprindās un Reformācijas ieviešana notika lēni, vairākus gadu desmitus. Tikai 1593. gadā hercogam Kārlim, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā karalis Kārlis IX, izdevās pārliecināt Upsalas Nacionālo Sinodi definitīvā veidā pieņemt Lutera Reformu. Divus gadus pēc tam tika slēgts Vadstenas klosteris, kurš bija palicis par pēdējo katoļu pretestības vietu. Dažus gadus vēlāk tika ieviests nāvessods tikai par to vien, ka cilvēks sevi atzina par katoļticīgu.

Luteriskā Baznīca tika veidota kā barga valsts Baznīca ar karali priekšgalā. Karalis personīgi nominēja bīskapus, kuriem kopā ar mācītājiem līdzās reliģiskajām funkcijām bija jāveic svarīgi uzdevumi sabiedrībā, piemēram, skolu un dzimtsarakstu pārraudzība. Par dzimtsarakstiem Luteriskā Baznīca atbildēja līdz pat 1991. gadam. Vēl 1996. gadā katrs Zviedrijas pilsonis automātiski kļuva par valsts pārvaldītās Luteriskās Baznīcas locekli arī tad, ja nebija kristīts. Vienīgais izņēmums bija, kad ne tikai viņš, bet arī abi viņa vecāki Baznīcu atstāja. Šī norma tika atcelta līdz ar Baznīcas atdalīšanu no valsts 2000. gadā.

XVII gadsimta sākumā Zviedrijā varēja pastāvēt tikai luterticība un visi pilsoņi bija luterāņi pēc likuma. Šai zemē vairs nebija palicis neviena katoļa. Bez tam, līdz 1809. gadam likums noteica, ka visiem pilsoņiem ir jāapmeklē baznīca svētdienās.

Līdz ar industrializāciju radās nepieciešamība pēc ārzemju strādniekiem, kuri būtu specializējušies dažādās jomās. Tāpēc uz Zviedriju tika uzaicinātas nelielas ebreju, katoļu un kalvinistu grupas. No 1781. gada viņiem tika ļauts praktizēt savu reliģiju privātā kārtā. Līdz XIX gadsimta 70. gadiem jebkurš publisks reliģisks kults, izņemot luterāņu kultu, bija aizliegts. Taču, kopš XIX gadsimta vidus baptistu grupas no Anglijas un ASV ieradās Zviedrijā, lai veiktu misiju.

Pēc sīvas pretošanās, XIX gadsimta 70. gados Zviedrijas valsts Baznīca ieviesa ierobežotu reliģiskās brīvības formu arī saviem pilsoņiem. Līdz 1951. gadam, ja vien viņi nebija ebreji, katoļi, hernhūtieši, vai baptisti, tie bija spiesti piederēt valsts Luteriskajai Baznīcai. Līdz tam brīdim tiem, kuri nebija luterāņi, bija liegts ieņemt sociāli svarīgus amatus, piemēram, būt skolotājiem, medmāsām, vai medbrāļiem, nemaz nerunājot par ārsta praksi. Klosteri bija aizliegti līdz 1977. gadam, arī tad, ja īstenībā likums tika apiets jau sākot no 20. gadiem.  

Šodien reliģisko situāciju Zviedrijā daudzi raksturo kā sekulāru postkristietības situāciju. Šādu terminu izmanto, piemēram, profesors Dāvids Thurfjells grāmatā “Cilvēki bez Dieva” (Det gudlösa folket).  Šis izteiciens nozīmē, ka reliģija netiek uzskatīta par sabiedrību un kultūru veidojošu elementu, bet, ka tā tiek nobīdīta privātā sfērā. Kristietība tiek uztverta kā pagātnes sastāvdaļa. Tai pašā laikā ilgā kristietības vēsture Zviedrijā joprojām ir saskatāma daudzos veidos, tai skaitā arī tūkstošos dievnamu, kas ir izkaistīti visā zemē un kuros šodien iegriežas tikai retais.

Skolās kristīgā mācība jau ilgu laiku ir aizliegta un tās vietā ieviesta vispārēja mācība par reliģiju un ētiku. Kā stāsta jezuītu tēvs Ulfs Jonsons, daudzi cilvēki savā dzīvē nav sastapuši pat nevienu ticīgo. Vecāka gadagājuma ļaudis atklāti runāt par ticību kautrējas, gluži tāpat kā savulaik viņi kautrējās runāt par seksualitāti. Daudzi reliģiju uztver kā konfliktu un vardarbības faktoru vairākās pasaules vietās, tāpēc ir gandarīti par to, ka Zviedrijā reliģija ir tik vāja. Tai pašā laikā nav iespējams noliegt, ka daudzas vērtības, kurām zviedru sabiedrība piešķir galveno lomu un kas atspoguļojas politiskajās debatēs, sakņojas kristīgajā ticībā, piemēram, centieni pēc sociālā taisnīguma un katra cilvēka vienlīdzības.

Milzīgu nozīmi zviedri piešķir individuālajai autonomijai un brīvībai. Tas atspoguļojas ģimenisko saišu vājumā. Tai pašā laikā liela uzticība tiek likta uz valsti, uztverot to kā labāko individuālās brīvības garantu. Daudzi lielāku kopību ir nodibinājuši ar draugiem un darba biedriem, nekā ar savu ģimeni un tuviniekiem. Zviedrijā ir liels skaits šķirto ģimeņu un faktisko savienību, kā arī personu, kas nav precējušās. Ja kāds meklē Dievu, tad dara to viens pats, necenšoties uzmeklēt citus, vai piedalīties dievkalpojumos.

Ticība zviedriem asociējas ar morāli. Vecākajā paaudzē joprojām ir izplatīts teiciens “Luters uz pleciem”, kas nozīmē, ka cilvēks sevi, vai kādu citu atzīst par morāli nepilnīgu. Ilgu laiku ticīgs cilvēks Zviedrijā tika uztverts kā sinonīms pašaizliedzīgai un morālai dzīvei, kurā nav prieka un iekšējās brīvības.

“Ja Zviedrija šodien ir sekularizēta postkristietības zeme, tad tam ir vairāki iemesli,” saka tēvs Jonsons. Kā vienu no faktoriem, kas ir ietekmējis zviedru attiecības ar kristietību, viņš min saikni starp reliģiju un stingro morālismu. Otrs noteicošs faktors ir Baznīcas un valsts vienotība. Līdz ar Reformāciju valsts un ekleziālā sistēma apvienojās vienā un Baznīca visā bija pakļauta valsts varai. Zviedrijas Luteriskajai Baznīcai nepiederēja sava balss, mācītāji kļuva par valsts funkcionāriem un par valsts “garo, izstiepto roku” vietējās sabiedriskajās kopienās. Ar likumu piespiestā ticības praktizēšana ir negatīvi ietekmējusi zviedru attiecības ar Luterisko Baznīcu un ar kristietību vispār, uzskatot, ka kristietība ir saistīta ar cilvēka apspiešanu.

Reliģiju socioloģijā tiek izšķirti tie, kas “tic nepiederot” un “pieder neticot”. Pirmajā grupā atrodas cilvēki, kas tic, bet nepieder nevienai reliģiskajai konfesijai, otrajā ir tie, kas netic, bet kaut kādā veidā ir konfesionāli piederīgi. Šai, otrajā grupā ir ierindojama diezgan liela Zviedrijas sabiedrības daļa. Kamēr Zviedrijas pilsonība bija cieši saistīta ar piederību valsts Luteriskajai Baznīcai, gandrīz visi, kuri dzīvoja Zviedrijā, piederēja šai Baznīcai. Kad 2000. gadā valsts no Baznīcas atdalījās, arī piederība Luteriskajai Baznīcai saruka dramatiskā veidā, šodien veidojot 65% no iedzīvotāju skaita. Sociologi lēš, ka 2025. gadā Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas locekļi Zviedrijā būs minoritāte. Jebkāda motivācija piederēt Baznīcai lielākajā zviedru daļā ir zaudēta jau sen, vēl jo vairāk, cilvēki neskata jēgu maksāt piederības tarifu ekonomiskā izteiksmē.

Neraugoties uz šo bēdīgo situāciju,  ko apraksta jezuītu tēvs Ulfs Jonsons, viņš savā dzimtenē tomēr saskata arī pozitīvus signālus. Šodien par reliģiju tiek runāts masu medijos un diskutēts publiskajās debatēs vairāk nekā pirms 20 gadiem. Tā, piemēram, valsts radio ir uzsācis raidīt regulārus raidījumus par teoloģiskiem jautājumiem, par kuriem tiek uzaicināti runāt arī katoļticīgie. Arī avīzēs tiek atspoguļoti nozīmīgi reliģiski notikumi, kam agrāk netika pievērsta uzmanība. Pie tam, tas notiek ar pozitīvu attieksmi. Ikdienas hronikās gan reliģija tiek bieži saistīta ar konfliktiem un vardarbību pasaulē, taču pastāv speciāli raksti un raidījumi, kuros tiek vēstīts par ticības pozitīvo ietekmi uz cilvēkiem, jo īpaši individuālā līmenī.

Jaunākā paaudze reliģijas jautājumos pārsvarā neorientējas, taču atšķirībā no vidējās un vecākās paaudzes, reliģiju nesaista ar apspiestību. Daži izrāda interesi par reliģiskas dabas jautājumiem un aizspriedumi pret reliģisko personālu nepastāv. Lielāka interese par ticības lietām ir vērojama cilvēkos, kas jaunāki par 30 gadiem.

Tiesa, jauniešu atvērtība pret reliģiju ir vērojama tikai publiskajās debatēs, bet ne kulta praktizēšanā. Ir aprēķināts, ka uz 500 tūkstošiem cilvēku, kas nedēļas beigās piedalās kultā, tikai 220 tūkstoši dodas uz luterāņu dievnamiem. Pārējie 280 tūkstoši pieder baptistiem un Vasarsvētku draudzēm, kā arī citām kristīgajām konfesijām un citu reliģiju grupām, kuras pārsvarā praktizē ieceļotāji. Tai skaitā ir arī katoļticīgie un pareizticīgie. 

Zviedrijā turpina augt musulmaņu skaits un kā saka tēvs Jonsons, ar laiku šī tendence radikāli izmainīs Zviedrijas reliģisko ainu. Katoļi un pareizticīgie Zviedrijā lielā skaitā ieradās pirms vairāk nekā 50 gadiem, bet musulmaņu imigrācija galvenokārt ir notikusi pēdējo 20 gadu laikā. Ieceļotāju vidū reliģiskā prakse ir daudz augstāka par pārējo iedzīvotāju daļu. Arī tad, ja šo reliģisko denomināciju ticīgie sastāda mazāk par 5% no kopējā iedzīvotāju skaita, tie veido 15% no tiem, kas regulāri piedalās kulta pasākumos.

Aplūkojot Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas situāciju šodien, tēvs Jonsons atzīmē, ka tās atdalīšanās no valsts 2000. gadā ir iezīmējusi jaunu etapu kristietības vēsturē Zviedrijā. Arī tad, ja šī atdalīšanās nav bijusi totāla, jo ir saglabājušās dažas vecās sistēmas paliekas, šī reforma ir radījusi jaunus apstākļus reliģiskajām konfesijām. Valsts attieksmē pret reliģijām ir neitrāla un konfesijas tiek traktētas vienlīdzīgi.

Zviedrijas Evaņģēliski Luterisko Baznīcu, kuras oficiālais nosaukums ir “Zviedrijas Baznīca” (Svenska kyrkan), šodien pārvalda ģenerālsinode, kuras locekļus ievēl Baznīcai piederošas personas. Daudzi bija cerējuši, ka reforma piešķirs lielāku brīvību Baznīcas pārvaldē, taču zināmā mērā  joprojām saglabājas iepriekšējā saikne ar politiskajām partijām. Partiju politikai joprojām ir liela ietekme uz Baznīcas pārvaldi. Jaunais likums ir vājinājis bīskapu pozīciju, kuri ir pilnīgi pakļauti ģenerālsinodes lēmumiem. Bīskapiem šai sinodē nepieder pat balsstiesības. Līdzīgas struktūras ir rodamas draudzēs, kur prāvestus nominē un atlaiž vietējā draudžu padome, kas sastāv no dažādu politisko partiju pārstāvjiem. Vietējā līmenī Zviedrijas Baznīcas struktūra atgādina ekleziālās organizācijas formas, kuras var rast Šveicē.

Luteriskā Baznīca Zviedrijā vēl atrodas jaunas identitātes meklējumos gan teoloģiskā līmenī, gan attiecībā uz savu vietu sabiedrībā. Tiek meklēta atbilde uz jautājumu, ko nozīmē būt Luteriskajai Baznīcai sekularizētā postkristīgā sabiedrībā. Īpašus pūliņus tā veltī darbam sociālajā un diakonālajā jomā. Baznīca ir klātesoša smagos dzīves brīžos, kad cilvēkus skar slimības, vai citas nelaimes. Tā sniedz labi organizētu pastorālo devumu slimnīcās un cietumos, aizstāv migrantu tiesības. Upsalas arhibīskape Antje Jackelena un viņas priekšgājējs amatā Gunnars Vemans, lielu uzmanību veltī vides aizsardzībai. Jackelenai ir spēcīga akadēmiskā bagāža. Viņa ir bijusi profesore Luterāņu Teoloģijas skolā Čikāgā, ASV, kur pasniedza attiecības starp dabaszinātnēm un reliģiju. Arī būdama arhibīskapes amatā, viņa par šiem jautājumiem turpina diskutēt publiskajās debatēs. Daudz enerģijas Antje Jackelena iegulda liturģisko grāmatu izdošanā un mazākas draudzes apvienojot lielākās. Liels izaicinājums gan arhibīskapei, gan visai Zviedrijas Luteriskajai Baznīcai kopumā ir pārliecināt visus savus piederīgos nokristīt bērnus, kā arī laist vairāk bērnu pasaulē.

Tēvs Ulfs Jonsons pāriet pie Katoliskās Baznīcas situācijas raksturojuma. Zviedrijas Katoliskā Baznīca sastāv no vienīgās diecēzes ar sēdekli Stokholmā. To vada Anderss Arboreliuss, pirmais zviedru tautības bīskaps kopš XVI gadsimta. Stokholmas diecēzē reģistrēto katoļu skaits ir ap 115 tūkstoši. Iespējams, ka apmēram tikpat liels ir nereģistrēto katoļu skaits. Parastā svētdienā Svētajā Misē piedalās no 25 līdz 30 tūkstošiem ticīgo.

Pēc Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas atdalīšanās no valsts, Zviedrijas Katoliskā Baznīca ir atzīta konfesija un kā tāda tā šeit saņem ticīgo ieguldījumus caur nodokļu sistēmu. Neraugoties uz to, ka šeit ir tikai viena diecēze, situācija Baznīcā ir komplicēta. Pārsvarā tā ir imigrantu Baznīca, kurā pārstāvētas apmēram 80 valodas. Ieceļotāji, vai ieceļotāju bērni sastāda vairāk nekā 80% no visiem ticīgajiem. Visvairāk pārstāvētās valodas katoļu draudzēs ir arābu, eritrejiešu, horvātu, poļu, slovēņu, ukraiņu un vjetnamiešu. Dažas lingvistiskās grupas līdzās dalībai draudžu dzīvē, ir organizējušās arī savās atsevišķās misijās. Pastāv arī daži Austrumu Baznīcas riti. Pēdējos gados notiekošā migrantu plūsma no tādām zemēm, kā Irāka un Sīrija, papildina Austrumu Baznīcas kopienu rindas.

Katoliskā Baznīca piesaista arī vairākus zviedru intelektuāļus, pārsvarā tos, kam ir sakari ar ārzemēm un kas atrodas garīguma meklējumos. Pastāv arī neliela “saujiņa” zviedru ģimeņu, kas ir piekopušas katoļticību vairākās paaudzēs.

Vēl pirms 50 gadiem Zviedrijā pret visu katolisko izturējās skeptiski un kad XX gadsimta vidū valstī sāka pieaugt katoļu skaits, tad sabiedrībā tika runāts par “katolicisma draudiem”. Līdz 80. gadiem arī Eiropas Savienību daudzi uztvēra kā “katoļu projektu”, kas varētu apdraudēt luterticībā balstīto zviedru kultūru. Šodien šādu attieksmi var novērot ļoti reti. Tieši pretēji, Katoliskā Baznīca tiek uzskatīta par interesantu, jo īpaši tās starptautiskā rakstura, senās un ilgās vēstures, kā arī garīgā un intelektuālā mantojuma dēļ. Īpašu uzmanību ir izpelnījušies ignāciskais un karmelītu garīgums.

Katoļu filozofu un teologu devums tiek iepazīts un novērtēts caur jezuītu izdoto žurnālu “Signum” un viņu vadīto filozofijas un teoloģijas universitāti “Newman Instituten” Upsalā – vienīgo katoļu augstāko mācību iestādi Ziemeļu zemēs. Tēvs Jonsons uzskata, ka šis un citi faktori varētu sagatavot ceļu lielākai katoļu misionārajai aktivitātei Zviedrijā. Līdz šim Evaņģēlija izplatīšanai sekularizēto, neticīgo zviedru vidū katoļi nav piešķīruši lielu vērību. Ir jāatzīst, ka arī paši katoļticīgie cīnās, lai neļautu nodzist savas ticības liesmai vidē, kas nav ticību veicinoša. Tomēr, kā jau uzsvērts, Katoliskās Baznīcas tēlu iedzīvotāji uztver daudz pozitīvāk, nekā pirms dažiem gadu desmitiem. Ja agrāk pāvesti zviedru medijos tika attēloti negatīvā gaisotnē, tad pašreizējo pāvestu Francisku jau tūlīt pēc ievēlēšanas žurnālisti sāka aprakstīt kā progresīvu reformatoru, kura sirdij ir tuvi cilvēki grūtībās. Pāvests zviedru medijos tiek aprakstīts kā viens no visrespektablākajiem mūsdienu starptautiskajiem līderiem. Ar nedaudziem izņēmumiem par viņu tiek runāts kā par simpātisku, labsirdīgu un atbildīgu reliģisko līderi. Kad 2015. gada maijā tika publicēta enciklika “Laudato si”, Zviedrijas lielākās avīzes Dagens Nyheter Kultūras nodaļas galvenais redaktors deklarēja, ka tā ir  vissvarīgākā gada laikā publicētā grāmata pasaulē. Otras lielākās avīzes Svenska Dagbladet žurnālists pāvestu nosauca par mūsdienu cilvēces cerību. Tēvs Ulfs Jonsons atzīmē, ka varētu pievienot vēl daudzas citas līdzīgas deklarācijas, kas ir izskanējušas Zviedrijas medijos.

Jezuītu tēva rakstā tiek aplūkotas arī ekumeniskās attiecības starp Zviedrijas Evaņģēliski Luterisko un Katolisko Baznīcām. Tāpat kā citur pasaulē tās ir pakāpeniski uzlabojušās. Starp ekumenisma aizsācējiem ir Upsalas luterāņu arhibīskaps Nātans Sjoderbloms (1866-1931). Viņš ir 1925. gadā Stokholmā notikušās ekumeniskās tikšanās iniciators, kurā Katoliskā Baznīca toreiz nepiedalījās. No Katoliskās Baznīcas puses ekumeniskais darbs sāka attīstīties pēc Vatikāna II koncila. Svarīga ekumenisko attiecību veicinātāja ir Zviedrijas Kristīgā padome (Sveriges kristna råd, SKR), kas ir dibināta 1992. gadā.  Padomē ietilpst gandrīz visas kristīgās konfesijas, kādas vien pastāv šai zemē. Pateicoties padomes darbam, ir attīstījusies praktiska sadarbība, kā arī kopējas teoloģiskas pārdomas.

Sadarbība Kristīgās padomes ietvaros ir nesusi augļus, uzlabojot attiecības starp katoļiem, pentekostāļiem un baptistiem. Pirms tam attiecības starp šīm kristīgajām kopienām bija diezgan vēsas, bet pēdējo gadu desmitu laikā ir uzlabojušās pavisam necerētā mērā. Evaņģēliskajām grupām  Zviedrijas kristīgajā panorāmā ir nozīmīga loma, jo tās dod spēcīgu personīgo ticības liecību vidē ar vāju un vienaldzīgu attieksmi pret ticības lietām. Evaņģēliskās kopienas izdod dienas laikrakstu “Dagen” un žurnālu “Pilgrim”. Vienā tiek atspoguļoti praktiski dažādu konfesiju notikumi, otrs ir orientēts uz garīgumu. Arī lasītāju loks aptver dažādu konfesiju kristiešus.

Aizvadītā gadsimta beigās Zviedrijas Luteriskajā Baznīcā radās minoritāras grupas, kas bija ieinteresētas uzlabot attiecības ar Katolisko Baznīcu. Par motivāciju bieži vien kalpoja daži šīm grupām nepieņemami attīstības virzieni savā Baznīcā, piemēram, sieviešu ordinācija un homoseksuālu pāru laulības. Izjūtot marģinalizāciju savas konfesijas ietvaros, daži to atstāja, lai pieņemtu katoļticību. Tai pašā laikā šie cilvēki ir devuši ieguldījumu, pastiprinot interesi par katolisko teoloģiju, garīgumu un liturģiju luterticīgo vidū.

Ekumeniskās attiecības starp Zviedrijas Baznīcu un Katolisko Baznīcu kulmināciju sasniedza pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes kontekstā Ziemeļu zemēs 1989. gada jūnijā. Pirms vizītes notika konstruktīvas divpusējas teoloģiskās sarunas starp abām Baznīcām un daudzas ietekmīgas personas Zviedrijas Baznīcā, tai skaitā arhibīskaps Bertils Verkstrjoms, sāka likt cerības uz redzamu vienotību jau tuvākajā nākotnē. Šīs cerības šķita diezgan reālas, pamatojoties arī uz labām personīgām attiecībām starp arhibīskapu Verkstrjomu un pāvestu Jāni Pāvilu II. Arī pateicības vizīti Romā un kopīgas Vesperes Svētā Pētera bazilikā daudzi uztvēra kā apliecinājumu tam, ka vienotība vairs nav aiz kalniem.

Taču ceļš pretim vienotībai izrādījās daudz smagāks par gaidīto. Pēdējo 25 gadu laikā ekumeniskās attiecības starp katoļiem un luterāņiem gan Zviedrijā, gan daudzās citās pasaules zemēs ir iezīmējis nogurums un lēnums. Tas nenozīmē, ka attiecības nebūtu labas. Kontakti starp katoļiem un luterāņiem notiek ik dienas un tie izpaužas dažādās sadarbības formās vietējā un draudžu līmenī. Tomēr, neraugoties uz to, ir jūtams, ka vairs nedzīvojam lielo ekumenisko vīziju laikmetā. To var saskatīt arī jaunu konfliktu un domstarpību virknē. Tā, piemēram, 2009. gadā, pakļaujoties politisko partiju un ģenerālsinodes spiedienam, Zviedrijas Baznīca ir ieviesusi laulības starp viena dzimuma personām. Tas notika nearaugoties uz to, ka tā pati Baznīca iepriekšējā gadā kopā ar citām konfesijām Zviedrijā bija vienojusies cīnīties kopā, lai apturētu valdības projektu mainīt laulības juridisko jēdzienu. Zviedrijas Luteriskā Baznīca citu konfesiju uztverē sāka šķist par neuzticamu partneri.

Otrs spriedzes moments iestājās 2014. gada vasarā, kad katoļticīgie nolēma nepiedalīties 850 gadu svinībās kopš Upsalas arhidiecēzes dibināšanas, jo viņiem šķita, ka Zviedrijas Baznīca slēpj faktu, ka arhidiecēze tās dibināšanas brīdī bija katoliska. Otrs nepiedalīšanās iemesls bija Zviedrijas Baznīcas lēmums kopīgai liturģijai piešķirt formu, kas katoļticīgajiem nebija pieņemama. Visbeidzot, 2015. gada rudenī notika spēcīgas publiskās debates, uzzinot, ka seši cilvēki Retvikas rekolekciju centrā Dalarnā nolēma pāriet Katoliskajā Baznīcā. Luterāņi šo konvertēšanos uzskatīja par nesavienojamu ar rekolekciju centra vēsturi un tā ekumenisko raksturu. Katoļi, savukārt, nespēja saprast, kāpēc ekumeniskajā rekolekciju centrā konvertēšanās nevarētu notikt.

“Šādi publiski attiecību kontrasti norāda, ka pašreizējā ekumeniskā situācija nav tik vienkārša,” saka jezuītu tēvs Ulfs Jonsons. Viņš uzskata, ka vēl nesenā pagātnē šādai polemikai varētu rast vieglāku, pozitīvāku risinajumu. Tomēr, šai kontekstā gandarījumu rada Upsalas arhibīskapes Antjes Jackelenas nesen izteiktā apņēmība rūpēties par jaunas ekumeniskās sadarbības fāzes attīstīšanu starp luterāņiem un katoļiem.

Garā rakstā “Svenska Dagbladet” avīzē arhibīskape Jackelena luterāņiem un katoļiem piedāvāja izmantot izdevību kopā atcerēties Reformācijas 500. gadskārtu. Ar paškritisku attieksmi rakstā atzīts, ka Reformāciju Zviedrijā ir veikusi politiskā vara, piespiedu kārtā un bieži vien pret tautas gribu, kas noveda pie tā, ka cilvēki savas ticības dēļ kļuva par vajāšanas objektiem. Noslēgumā izdarīta atziņa: “Nav iemesla rīkot triumfālas šo simtgažu svinības.” Tai pašā laikā izskan aicinājums “dziedēt atmiņas un veikt mīlestības un tikšanās, uzklausīšanas un draudzības ekumenismu.”

“Kad pāvests Francisks 31. oktobrī ieradīsies uz kopīgo luterāņu un katoļu tikšanos Lundā, viņš var gaidīt ļoti pozitīvu uzņemšanu ne tikai no katoļticīgo puses, bet arī no medijiem,” ir pārliecināts tēvs Ulfs Jonsons. Viņš atkārto, ka neviens cits pāvests zviedru medijos nav tik atzinīgi novērtēts kā Francisks. Romas bīskaps tiek uzlūkots kā viens no starptautiskajiem līderiem, kas iedvesmo cerību arī tais cilvēkos, kas atrodas ārpus ticīgo aprindām.

“Starp dažādiem iespējamajiem pāvesta neilgās vizītes Zviedrijā mērķiem ir kāds aspekts, kurš noteikti neiztrūks,” saka tēvs Jonsons. Francisks noteikti sniegs atbildi uz jautājumu: “Kāpēc būt kristiešiem mūsdienu pasaulē?” Postkristīgās sekularizētās kultūras vidū ir daudz cilvēku, kas no Katoliskās Baznīcas vissvarīgākā pārstāvja gaida skaidru un pārliecinošu atbildi tieši uz šo jautājumu.

Raugoties no ekumenisko attiecību puses, situācija nav pārāk iepriecinoša. Taču, kā atzīst zviedru jezuīts, tiesības spriest par to, ko pāvests nesīs tālākā starptautiskā dialoga perspektīvā starp luterāņiem un katoļiem, pieder citiem. Šķiet, ka Reformācijas Jubilejas gadā Mārtiņa Lutera dzimtenē Vācijā pāvests neieradīsies, tāpēc lielāku svaru gūst tikšanās Lundā. Vietējā, Zviedrijas līmenī var cerēt, ka šī tikšanās dos ieguldījumu ekumenisko attiecību atjaunošanā. Kopīgas svinības, iespējams, ir vislabākā liecība par to, ka Evaņģēlijs ir spēks, kas dod dzīvību un kas spēj dziedināt arī mūsu dienās. Kopēja kristīgā liecība ir vajadzīga, lai pasaule ticētu.

24. septembrī jezuīti Ulfs Jonsons un žurnāla “La Civilta’ Cattolica” direktors Antonio Spadaro pāvestu Francisku aicināja uz sarunu. Tiekoties Vatikānā, tika runāts par gaidāmo vizīti Zviedrijā un Svētā tēva dalību Lutera Reformācijas 500 gadu atcerē. Galvenais elements šai apmēram pusotru stundu ilgajā sarunā bija pāvesta atziņa, ka “nav iespējams būt katoļiem un dzīvot sektantiskā noslēgtībā, bet ir jācenšas būt kopā ar citiem”.

Pāvests paskaidroja, ka plānojot šo ceļojumu, sākumā nebija  paredzēts svinēt Svēto Misi katoļu kopienā, bet galveno uzsvaru likt uz ekumenisku liecību. Šai gadījumā Zviedrijā tiktu pavadīta tikai viena diena. Tomēr, vēlāk, atbildot uz Zviedrijas katoļticīgo neatlaidīgu lūgumu, tika nolemts svinēt Svēto Misi, un līdz ar to pagarināt ceļojumu par vienu dienu ilgāk.

Intervijas gaitā Francisks atcerējās personīgās attiecības ar luterāņu draugiem, kas ir uzsāktas vēl zēna gados un kas turpinājušās visu laiku, dzīvojot Buenosairesā. Cieša draudzība ir pastāvējusi ar zviedru teologu Andersu Rūtu, kā arī ar Dānijas Luteriskās Baznīcas mācītāju Albertu Andersenu.

Runājot par Lutera nopelniem, pāvests tos kondensēja divos vārdos – “reforma” un “Svētie Raksti”. Francisks paskaidroja, ka reforma kā tāda Baznīcai ir būtiska, jo tā ir jāatjauno vienmēr – “semper reformanda”. Savukārt, runājot par Svētajiem Rakstiem, pāvests sacīja, ka “Luters ir spēris lielu soli uz priekšu, ieliekot Dieva Vārdu cilvēku rokās.”

Ekumenismu Svētais tēvs definēja kā “darbošanos kopā”. “Darīt kaut ko kopā ir efektīva dialoga forma,” viņš norādīja, īpaši pieminēdams lūgšanu un žēlsirdības darbus.

I. Šteinerte/VR