Dialoga kā žēlsirdības svarīgā aspekta galvenie elementi

Aptuveni 100 tk. cilvēku sestdien, 22. oktobrī, sapulcējās Svētā Pētera laukumā, lai piedalītos pāvesta vadītajā jubilejas gada audiencē. Franciska katehēze bija veltīta tematam: „Žēlsirdība un dialogs”. Savā uzrunā viņš balstījās uz Jāņa evaņģēlija fragmentu, kurā tiek runāts par Jēzus tikšanos ar samariešu sievieti (sal. Jņ 4, 5-27). Dialogs ir ļoti svarīgs žēlsirdības aspekts – atzina Svētais tēvs. Taču kas ir dialogs un kādam tam jābūt?

Vispirms pāvests paskaidroja, ka, pateicoties dialogam, cilvēki viens otru labāk iepazīst un labāk izprot cits cita vajadzības. Dialogs ir zīme tam, ka patiesi cienām otru cilvēku, jo tas ietver sevī klausīšanos un palīdz saskatīt labākos sarunu biedra aspektus. Dialogs ir arī tuvākmīlestības izpausme, jo, kaut arī neignorējot atšķirības, tas palīdz abām pusēm tiekties pēc kopējā labuma un tanī dalīties. Bez tam, pateicoties dialogam, mēs varam saskatīt, ka otrs cilvēks ir Dieva dāvana.

Nereti, dzīvojot viens otram blakus, mēs nemaz nesatiekamies. Nereti mēs gribam justies pārāki pār citiem. Mūsu starpā nenotiek dialogs, jo neprotam vai negribam pietiekoši klausīties, vai cenšamies pārtraukt otru, lai parādītu, ka mums pašiem ir taisnība. Cik gan bieži mēs pārtraucam otru un neļaujam viņam līdz galam izteikties! – atzina Francisks, nosaucot to par agresiju. Viņš uzsvēra, ka, lai veidotos īsts dialogs, ir vajadzīgi klusuma brīži, kuros varam saskatīt savā brālī paša Dieva klātbūtni.

„Dārgie brāļi un māsas”, turpināja pāvests, „dialogs palīdz veidot cilvēciskākas attiecības un pārvarēt domstarpības. Mūsu ģimenēm ir liela vajadzība pēc dialoga! Un ja mēs iemācītos viens otru klausīties, daudz vieglāk atrisinātos dažādi jautājumi. Runa ir par attiecībām starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem. Cik ļoti dialogs var nākt par labu arī attiecībās starp skolotājiem un skolēniem; starp priekšniekiem un strādniekiem, lai tādējādi labāk saskatītu ar darbu saistītās prasības!”

Turpinot katehēzi, Francisks norādīja, ka arī Baznīcai ir svarīgi veidot dialogu ar visu laiku cilvēkiem, lai tādā veidā izprastu tās vajadzības, ko katrs cilvēks nes savā sirdī, un veicinātu kopējo labumu. Šajā sakarā Svētais tēvs minēja rūpes par radību un katra cilvēka atbildību par mūsu „kopīgo māju” aizsardzību. Tas ir ļoti būtisks jautājums, par ko ir absolūti nepieciešami diskutēt un veidot dialogu. Tāpat ne mazāk svarīgs ir arī dialogs starp dažādu reliģiju pārstāvjiem, jo tas ļauj atklāt dziļāko patiesību par katras reliģijas misiju cilvēku vidū un veicināt mieru, savstarpēju cieņu un brālību (sal. enc. Laudato si’, 201). Noslēgumā pāvests uzsvēra, ka visas dialoga formas ir Dieva mīlestības lielās prasības izteiksme. Dievs nāk pretī katram cilvēkam un iesēj viņā savas labestības sēklu, lai viņš līdzdarbotos radīšanas darbā. Dialogs nojauc nesaskaņu un domstarpību mūrus, veido komunikācijas tiltus un neļauj nevienam ierauties sevī.

Francisks vēlreiz atgādināja, ka veidot dialogu nozīmē klausīties, ko man saka otrs cilvēks un pieklājīgi izteikt savas domas. Ja to ņemsim vērā, uzlabosies mūsu attiecības gan ģimenē, gan plašākā sabiedrības lokā. Turpretī ar kliegšanu nepanāksim itin neko labu. Svarīgi ir nekliegt uz otru, „neriet” virsū, bet klausīties, paskaidrot un būt pieklājīgiem. Jēzus labi pazina lielās grēcinieces samārietes sirdi, bet tomēr ļāva viņai izteikties līdz galam. Viņš ļoti smalkjūtīgi „iespraucās” viņas teiktajā. No šī piemēra jāmācās mums visiem. Pateicoties dialogam, varam vairot pasaulē Dieva mīlestības zīmes un palīdzēt citiem būt atvērtākiem un vairāk vienam otru respektēt.

J. Evertovskis / VR