Žēlsirdības darbi – labākais līdzeklis cīņā ar vienaldzības vīrusu

Kā mēs varam būt par žēlsirdības lieciniekiem? Vai tam ir vajadzīgi lieli pūliņi? – šiem jautājumiem pievērsās pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. 12. oktobrī viņš iesāka katehēžu ciklu par žēlsirdības darbiem tuvākā miesas un dvēseles labā. Francisks uzsvēra, ka tie ir „vienkārši ikdienas žesti”, ar kuriem varam īstenot „īstu kultūras revolūciju”. Lai veiktu žēlsirdības darbus, nav jādodas nezin kur tālu un jāuzņemas nezin ko grandiozu, bet visbiežāk pietiek sniegt palīdzību saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kuriem tā ir tik ļoti vajadzīga.

Iepriekšējās reizēs pāvests pievērsās Dieva žēlsirdības lielajam noslēpumam Vecajā un Jaunajā Derībā. Jēzus, kurš iemieso Žēlsirdību, aicina arī savus mācekļus būt žēlsirdīgiem kā Tēvs (sal. Lk 6, 36). Tas ir izaicinājums katra kristieša sirdsapziņai – norādīja Francisks. Nepietiek piedzīvot Dieva žēlsirdību tikai savā dzīvē, bet pašam ir jākļūst par šīs žēlsirdības zīmi un instrumentu citiem. Mums jābūt žēlsirdīgiem ne tikai noteiktos brīžos, bet nepārtraukti visas savas dzīves laikā. „Kā mēs varam būt žēlsirdības liecinieki?” – jautāja Svētais tēvs. „Nedomāsim, ka būtu vajadzīgi lieli pūliņi vai jāveic kaut kādi varoņdarbi. Nē, tā nav. Kungs mums rāda daudz vienkāršāku ceļu”. Viņš mūs aicina izrādīt žēlsirdību caur visparastākajiem ikdienas dzīves darbiem. Pat ja tie ir visvienkāršākie žesti, tiem ir ļoti liela vērtība, jo, kā norāda pats Jēzus, mēs tiksim tiesāti tieši saskaņā ar šiem žestiem.

Turpinot katehēzi, pāvests norādīja, ka viena no skaistākajām Mateja evaņģēlija lappusēm ir tā, kurā viņš runā par žēlsirdības darbiem. To var dēvēt par sava veida „Jēzus testamentu”. Kungs saka, ka katru reizi, kad pabarojam izsalkušo, padzirdinām izslāpušo, apģērbjam trūcīgo, uzņemam svešinieku, apmeklējam cietumniekus un slimniekus, to darām pašam Jēzum (sal. Mt 25, 31-46). Baznīca tos ir nosaukusi par „žēlsirdības darbiem tuvākā miesas labā”, jo, tos veicot, palīdzam tuvākajiem viņu fiziskajās un materiālajās vajadzībās. Minētajiem darbiem tiek pievienota arī mirušo apbedīšana. Francisks paskaidroja, ka ir arī vēl citi septiņi „žēlsirdības darbi tuvākā dvēseles labā”. Tos veicot, mēs palīdzam tuvākajiem viņu garīgajās vajadzībās. Tie ir sekojoši: pamācīt nezinošo, dot padomu tam, kas šaubās, mierināt noskumušo, aizrādīt grēciniekam, piedot tam, kas apvaino, pacietīgi panest netaisnības, aizlūgt par dzīvajiem un mirušajiem. Šajā sakarā Svētais tēvs uzsvēra, ka tie ir īpaši svarīgi mūsdienās, jo skar pašu personas būtību, kaut ko ļoti dziļu. Pie tam, dvēseles ciešanas nereti ir grūtāk panest nekā fiziskās ciešanas. Tāpēc ir svarīgi apstāties, uzklausīt otru cilvēku, „zaudēt” savu laiku, lai viņu mierinātu un viņam palīdzētu. Tā ir žēlsirdība, ko izrādām ne tikai otram cilvēkam, bet pašam Jēzum.

Pāvests darīja zināmu, ka nākošajās reizēs aplūkos sīkāk šos žēlsirdības darbus. Tos veicot, cilvēks apliecina savu ticību. Bieži vien visvienkāršākie darbi ir visvajadzīgākie un vissteidzamākie. Mums nav jāmeklē nekādi varoņdarbi, bet jāprot saskatīt sava vistuvākā cilvēka reālās vajadzības un jāsteidz viņam palīdzēt. Francisks uzsvēra, ka pasaulē, ko skāris „vienaldzības vīruss”, žēlsirdības darbi ir labākā pretinde, jo, pateicoties tiem, mēs iemācāmies saredzēt savu „vismazāko brāļu” (sal. Mt 25, 40) viselementārākās vajadzības, brāļu, kuros ir klātesošs pats Jēzus. Katrā cilvēkā, kuram ir kāda garīga vai materiāla vajadzība, ir klātesošs Jēzus. Kunga vaiga saskatīšana šādā cilvēkā ir īsts izaicinājums cīņai ar vienaldzību. Tāpēc mēs esam aicināti būt modri, lai nepalaistu Kunga garāmiešanu un satikšanos ar Viņu.

Svētais tēvs norādīja, ka žēlsirdības darbi dzīvina mūsu ticību un mīlestību. Kā piemēru, viņš minēja nesen kanonizēto Māti Terēzi, kura noliecās pār nabagiem uz ielas, turēja savā klēpī neskaitāmus pamestos bērnus un palīdzēja pārkāpt mūžības slieksni daudziem jo daudziem mirstošajiem, turot viņu roku savējā. Tieši ar šiem visvienkāršākajiem mīlestības žestiem varam izraisīt īstu kultūras „revolūciju”.

Vispārējās audiences noslēgumā pāvests vērsās pie pasaules sabiedrības ar diviem aicinājumiem. Pirmkārt, viņš kārtējo reizi apliecināja savu tuvību karā nomocītās Sīrijas iedzīvotājiem, dēvējot šajā valstī notiekošo konfliktu par „necilvēcīgu” konfliktu. Francisks uzstājīgi pieprasīja visiem atbildīgajiem darīt visu iespējamo, lai nekavējoties tiktu panākta uguns pārtraukšana, lai tādējādi tiktu vismaz atļauts evakuēties civiliedzīvotājiem, sevišķi, bērniem, kuri joprojām ir iesprostoti un izlej savas asinis bombardēšanā.

Otrkārt, Svētais tēvs kārtējo reizi mudināja pasauli sargāt apkārtējo vidi. 13. oktobrī tiek atzīmēta Dabas katastrofu mazināšanai veltītā starptautiskā diena, kuras šī gada temats ir: „Mazināt mirstību”. Pāvests atgādināja, ka mēs varētu izvairīties no dabas katastrofām vai vismaz tās ierobežot, ja rūpētos par radību. Dabas katastrofas bieži vien izraisa tieši nodarīšana pāri apkārtējai videi. „Aicinu apvienot spēkus un ilgtermiņā parūpēties par mūsu kopējām mājām, veicot preventīvus pasākumus, izglītojoties un samazinot riskus, kuriem pakļautas vājākās tautas”, sacīja pāvests.

J. Evertovskis / VR