Rožukronis ir Dieva žēlsirdības vēstures sintēze

“Rožukroņa lūgšana, saskaņā ar daudziem aspektiem, ir Dieva žēlsirdības vēstures sintēze, kas pārtop pestīšanas vēsturē tiem, kas ļauj sevi caurstrāvot žēlastībai,” teica pāvests lūgšanu vigīlijā, kas bija veltīta Dievmātes godināšanai. Viņš paskaidroja, ka noslēpumi, ko apceram, ir konkrēti žesti, kuros attīstās Dieva darbība mūsu priekšā. Caur lūgšanu un Jēzus Kristus dzīves meditāciju, mēs redzam Viņa žēlsirdīgo vaigu, kas tiek pievērsts visiem cilvēkiem dažādās viņu dzīves vajadzībās. Šai gājumā mūs pavada Marija, norādot uz Dēlu, kas izstaro Tēva žēlsirdību. Viņa patiešām ir Odigitria – Māte, kas rāda ceļu, ko esam aicināti iet, lai būtu patiesi Jēzus mācekļi. Katrā Rožukroņa noslēpumā jūtam viņas tuvumu un kontemplējam viņu kā pirmo sava Dēla mācekli, kura praksē īsteno Tēva gribu.

Pāvests apliecināja, ka Rožukroņa lūgšana mūs neattālina no dzīves rūpēm. Tieši pretēji, tā prasa mūsu vitālu līdzdalību katras dienas vēsturē, lai spētu saskatīt Kristus klātbūtnes zīmes mūsu vidū. Ikreiz, kad kontemplējam kādu brīdi, kādu Kristus dzīves noslēpumu, esam aicināti atzīt, kādā veidā Dievs ienāk mūsu dzīvē, lai Viņu pieņemtu un Viņam sekotu. Tādējādi atklājam ceļu, kas mūs ved pie Kristus, kalpojot brāļiem. Pieņemot un sevī asimilējot dažus svarīgus Jēzus dzīves notikumus, mēs piedalāmies Viņa evaņģelizācijas darbā, lai Dieva valstība pieaugtu un izplatītos pasaulē. Esam mācekļi, kā arī misionāri un Kristus nesēji tur, kur Viņš izrāda vēlēšanos būt klātesošs. Tāpēc mēs nedrīkstam Viņa klātbūtnes dāvanu turēt ieslēgtu mūsos. Tieši pretēji, esam aicināti ar visiem dalīties Viņa mīlestībā, Viņa maigumā, labestībā, žēlsirdībā. Tas ir dalīšanās prieks, kas neapstājas ne pie kā, jo nes atbrīvošanas un pestīšanas vēsti.

Marija ļauj mums saprast, ko nozīmē būt Kristus mācekļiem. Viņa, kas vienmēr ir bijusi izraudzīta par Māti, iemācījās būt par mācekli. Viņas pirmais žests bija klausīties Dievu. Viņa paklausīja eņģeļa vēstij un atvēra savu sirdi, lai pieņemtu tajā dievišķās mātišķības noslēpumu. Viņa sekoja Jēzum, uzklausot katru vārdu, kas izgāja no Viņa mutes. Marija visu glabāja savā sirdī un kļuva par sava Dēla paveikto žestu dzīvo atmiņu. Tie bija žesti, lai mūsos liktu iemājot ticībai.

“Tomēr,” teica pāvests, “nepietiek tikai klausīties.” Lai arī tas, bez šaubām, ir pirmais solis, tomēr klausīšanās ir jāpārvērš konkrētā darbībā. Māceklis savu dzīvi liek kalpošanā Evaņģēlijam. Tāpat arī Marija steidzās pie Elizabetes, lai viņai palīdzētu. Betlēmē Marija laida pasaulē Dieva Dēlu, Kānā viņa rūpējās par jaunlaulātajiem, Golgātā palika zem Jēzus krusta un pildot Viņa gribu, kļuva par Baznīcas Māti. Pēc Kristus augšāmcelšanās Marija iedrošināja apustuļus, kuri bija pulcējušies Pēdējo Vakariņu namā, gaidot Svēto Garu, kas tos pārveidoja par drošsirdīgiem Evaņģēlija vēstnešiem. Visu savu dzīvi Marija ir īstenojusi to, kas Baznīcai tiek prasīts, lai nemitētos glabāt Kristus piemiņu. Marijas ticībā redzam, kā atdarīt mūsu sirds durvis, lai paklausītu Dievam. Viņas pašaizliedzībā atklājam to, cik uzmanīgiem mums ir jābūt pret citu vajadzībām. Viņas asarās rodam spēku, lai mierinātu tos, kas cieš. Katrā no šiem dzīves brīžiem, caur Mariju izpaužas dievišķās mīlestības bagātība, kas panāk pretim katram cilvēkam viņa ikdienas vajadzībās.

Pāvests klātesošos mariāniskās vigīlijas dalībniekus aicināja lūgt Debesu Māti ar vissenāko lūgšanu, ar kādu kristieši, jo īpaši grūtību un moceklības brīžos, ir vērsušies pie viņas: “Pie tevis vēlamies patverties, Svētā Dieva Māte! Nenicini mūsu lūgšanas, kas atrodamies pārbaudījumos,  bet atbrīvo mūs no visa ļauna, ak godības pilnā un svētā Jaunava!”

I. Šteinerte/VR