Katehēti ir cerības un prieka vēstneši

Laikā, kad pasaulīgais gars „anestezē” cilvēku dvēseli, mēs nedrīkstam liet darvu pār sabiedrību, Baznīcu, visu un visiem, tādējādi ar savu negatīvo attieksmi visu saindējot. Kristiešiem, ir jāiziet no sevis un ar savu dzīvi jāsludina pasaulei, ka Kristus ir augšāmcēlies – sacīja pāvests, svētdien Svētā Pētera laukumā uzrunājot vairākus tūkstošus katehētu no visas pasaules, kuri savas jubilejas ietvarā pulcējās uz viņa vadītajām Euharistijas svinībām. Francisks tos mudināja sargāties no mūsdienu lielās slimības, proti, vienaldzības un egoisma, un nest visiem Kristus cerības, prieka un mīlestības vēsti. Vienlaikus viņš atgādināja, ka šo vēsti nedrīkstam uzspiest ar varu, jo patiesību un mīlestību nevar uzspiest, ne arī nocietināties un stingri prasīt kāda reliģiskā vai morālā pienākuma ievērošanu. Kā tad ir jāsludina, ka Dievs ir Mīlestība?

Komentējot svētdienai veltītos Svēto Rakstu lasījumus, pāvests uzsvēra, ka mūsu ticības centrs jeb pulsējošā sirds, ap kuru viss grozās, ir vēsts par Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Viņš ir dzīvs! Viņš tevi mīl! Viņš ir atdevis par tevi savu dzīvību! Viņš visu laiku ir tev līdzās un gaida tevi katru dienu! Pirmkārt, katehētam jāizvirza priekšplānā šī ticības galvenā vēsts, proti, ka Kungs ir augšāmcēlies. Otrkārt, viņam jāatklāj Kunga mīlestības novitāte, proti, jāsludina: „Jēzus tevi patiesi mīl tādu, kāds tu esi! Neraugoties uz ievainojumiem un vilšanos, ko dzīve tev sagādā, ļauj, lai Viņš tevi mīl! Viņš tevi nekad nepievils!”

Jāņa evaņģēlijā lasām: „Mīliet viens otru kā es jūs esmu mīlējis” (Jņ 15,12). Pāvests atgādināja, ka tikai mīlot varam sludināt, ka Dievs ir Mīlestība. Mēs varam atklāt Kristu, nevis uzspiežot citiem patiesību, bet ejot cilvēkiem pretī, satiekot viņus, izrādot neviltotu interesi par viņu vajadzībām, cenšoties sniegt tiem palīdzīgu roku. Svarīgi ņemt to vērā, jo Dievs nav kāda ideja, Viņš ir dzīvā persona. Viņa vēsts ir nododama tālāk, liecinot ar vienkāršību un prieku, uzklausot un pieņemot.

Homīlijas turpinājumā, balstoties uz Lūkasa evaņģēlija līdzību par nabaga Lācaru (sal. Lk 16, 19-31), Francisks skaidroja, ko nozīmē mīlēt un kā izvairīties no dažiem riskiem. Līdzībā tiek stāstīts par kādu bagātnieku, kurš neredzēja, ka pie viņa durvīm gulēja nabaga Lācars. Pēc nāves nabags tikai aiznests Ābrahama klēpī, bet bagātnieks nonāca ellē. Pāvests atzina, ka īstenībā šis bagātnieks nevienam neko ļaunu nedarīja. Svētajos Rakstos nav teikts, ka viņš būtu bijis slikts cilvēks. Taču viņš bija „slimāks” par vātīm klāto Lācaru. Viņš bija akls, jo neredzēja neko citu kā savu šauro pasauli. Viņš neredzēja tālāk par savas mājas durvīm, jo viņam neinteresēja, kas notiek ārpusē. Viņš neredzēja ar acīm tāpēc, ka nejuta ar sirdi – sacīja Svētais tēvs. Bagātnieka sirdi bija pārņēmis pasaulīgums jeb pasaulīgais gars, kas padarīja nejūtīgu viņa dvēseli.

Pasaulīgais gars ir kā „melnais caurums”, kas aprij labo, izdzēš mīlestību, jo visu iesūc savā „es” – turpināja pāvests. Tad cilvēks redz tikai ārieni un šķietamību, viņš nepamana citus, jo kļūst vienaldzīgs par visu. Tas, kurš cieš no smaga „akluma”, bieži vien uzvedas visai dīvaini: viņš apbrīno augsta ranga slavenības, bet novērš savu skatienu no daudzajiem mūsdienu Lācariem, no nabagiem un cietējiem, kuri Kungam ir īpaši tuvi.

Francisks precizēja, ka nabags tiek saukts vārdā, bet bagātniekam netiek dots pat vārds. „Lācars” nozīmē „Dievs palīdz”. Tātad, Dievs viņu neaizmirst, turpretī bagātnieka dzīve tiek aizmirsta, jo tas, kurš domā tikai par sevi, neko aiz sevis neatstāj. Kristietim ir jāatstāj kaut ko aiz sevis! – uzsvēra pāvests. Viņam jāiziet no sevis un jāatstāj aiz sevis labo! Bez tam, lasot minēto Evaņģēlija fragmentu, varam pamanīt, ka bagātnieks, pat būdams miris, uzstājas ar pretenzijām un žēlojas. Tā ir svarīga mācība mums visiem, proti, kā vārda kalpi esam aicināti neskatīties tikai uz ārišķībām un nemeklēt savu godu, nekritizēt visu un visus, nežēloties un neindēt savu apkārtni ar negatīvo. Kristīgās cerības vēstnesis ir arī prieka vēstnesis, kurš prot redzēt gan tālumā, tas ir, skatīties pāri ļaunumam un problēmām, gan arī tuvumā un saskatīt savu tuvāko vajadzības. Redzot sev blakus nabagu, nedrīkstam teikt „Es tev palīdzēšu rīt, jo tagad man nav laika”. Tas ir grēks – atgādināja pāvests. Laiks, ko varam veltīt citiem, ir paša Dieva dotais laiks, ko esam aicināti izmantot ar mīlestību un tādējādi iegūt sev mantu debesīs.

J. Evertovskis / VR