Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?

Ceturtdienas, 22. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās divu veidu nemieram, ko cilvēks piedzīvo savā sirdī. Viens ir labais nemiers, bet otrs sliktais nemiers. Kādi ir šo nemieru iemesli? Francisks skaidroja, ka labo nemieru izraisa Svētais Gars, lai pamudinātu mūs darīt labu, bet sliktā nemiera cēlonis ir mūsu netīrā sirdsapziņa. Tie, kuri dara ļaunu, nespēj dzīvot mierā. Viņu sirdis nemitīgi kaut kas grauž. Lai spētu saskatīt, kā no šī stāvokļa iziet, jāapzinās, ka ļaunumam ir sava sakne.

Pāvests norādīja, ka jebkādam ļaunumam ir viena un tā pati sakne, proti, kārības, tukša izlikšanās un lepnība. Runājot par pirmo, tā var būt miesas kārība jeb baudas meklēšana un acu kārība jeb mantkārība. Homīlijā Svētais tēvs īpašu uzmanību pievērsa tukšībai jeb mēģinājumiem izlikties. Ja cilvēks tam visam padodas, tad viņa sirds nespēj rast mieru un visu laiku no kaut kā baidās. Līdz ar to viņa sirdī nav vietas veselīgajam nemieram, ko izraisa Svētais Gars.

Komentējot šīs dienas Svēto Rakstu lasījumus, Francisks atzina, ka cilvēks visu laiku skrien, bieži vien lai izrādītos un izliktos. Tā ir „tukšību tukšība”, par ko runā Mācību teicējs (sal. Māc 1,2-11). „Kāds labums ir cilvēkam no visa viņa darba, ko viņš strādā zem saules?”, jautā Pirmā lasījuma autors. Pāvests paskaidroja, ka tukšība ir savas dzīves izbalsināšana, izskaistināšana, izlikšanās citu priekšā. Ko tas cilvēkam dod? – viņš jautāja. Ko beigās cilvēks no tā iegūst? Šāda tukšā „plātīšanās” ir kā dvēseles osteoporoze. No ārpuses liekas, ka kauli ir labi, bet iekšā ir visi satrūdējuši. Tā ir dvēseles slimība, kas noved mūs pie krāpšanas.

Krāpnieks „iezīmē kārtis”, lai uzvarētu. Taču šāda uzvara nav īsta. Tā ir izlikšanās. Svētais Bernards šādiem cilvēkiem veltī diezgan asus vārdus: „Bet padomā, kas tu būsi. Tu kļūsi par tārpu barību. Savas dzīves izbalsināšana ir maldi, jo tevi grauzīs tārpi un tu nebūsi nekas”. Taču kas ir tas, kas cilvēkam liek šādi uzvesties? Tā ir lepnība un dzīšanās pēc mantas un baudas, vēlme darīt ļaunu. Tas, kurš dara ļaunu, negrib, lai citi to redzētu. Viņam vajag „piesegties”.

„Mēs pazīstam daudz tādu cilvēku” – turpināja pāvests. „Liekas, cik viņš labs, katru svētdienu iet uz Misi, ziedo Baznīcai lielas summas. Mēs redzam to un to, bet šis cilvēks ir slims ar dvēseles osteoporozi. Tādi cilvēki eksistē, tomēr ir arī svēti cilvēki. Izlikšanās ir tukšība. Cilvēks rāda vienu seju, bet, patiesībā, tā ir citāda”. „Taču kur ir mūsu spēks un drošība? Kur ir mūsu patvērums?” – jautāja Francisks. „Psalmā lasām, ka Kungs ir  mūsu patvērums paaudžu paaudzēs. Kāpēc? Atbildi sniedz pats Jēzus, sakot, ka Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Lūk, tā ir patiesība” – uzsvēra pāvests. „Lai Kungs atbrīvo mūs no šīm trijām visu ļaunumu saknēm – no iekāres, no tukšas izlikšanās un no augstprātības, sevišķi, lai Viņš mūs atbrīvo no tukšības, kas mums nodara lielu ļaunumu”.

J. Evertovskis / VR