Kristietim vienmēr ir jāpiedod!

Vai Jēzus vārdi par žēlsirdību ir reāli? Vai tiešām mēs esam spējīgi mīlēt tā, kā mīl Dievs? Ko nozīmē būt žēlsirdīgiem? – šos jautājumus izvirzīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. 21. septembra katehēzes mācību viņš veltīja fragmentam no Lūkasa evaņģēlija, kas līdzinās Mateja sniegtajai Jēzus Kalna mācībai: Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet…, nepazudiniet…, piedodiet…, dodiet…. Ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs (sal. Lk 6,36-38). „Žēlsirdīgi kā Tēvs”, ir arī Dieva žēlsirdībai veltītā jubilejas gada moto. Pāvests norādīja, ka tomēr tas nav tikai moto, tie nav tikai vārdi, bet mūsu dzīves programma. Kalna Svētībās Jēzus aicina mūs būt pilnīgiem. Kungs māca, ka pilnība pastāv mīlestībā, kas ir visu likuma baušļu piepildījums – skaidroja Francisks. Pilnība ir žēlsirdīgā mīlestība. No tā izriet, ka būt pilnīgiem nozīmē būt žēlsirdīgiem, pie tam – būt žēlsirdīgiem kā Dievs. Taču vai tas ir iespējams? Vai tas, ko Jēzus pieprasa, ir reāli?

Dieva mīlestība pret cilvēku ir neizsmeļama, un Jēzus nāve pie krusta ir Viņa mīlestības kulminācija. Viņa mīlestībai nav robežu. Tā ir tik liela, ka mēs nekad nespēsim tai līdzināties. Tomēr Jēzus no mums prasa, lai mēs būtu žēlsirdīgi kā Tēvs. Šeit Viņš nedomā par kvantitāti. Būt žēlsirdīgiem kā Tēvs nozīmē kļūt par Viņa žēlsirdības zīmi, kanāliem un lieciniekiem – paskaidroja pāvests. Baznīca ir aicināta būt par Dieva žēlsirdības pret pasauli sakramentu, tas ir, par zīmi un instrumentu. Tas ir katra kristieša aicinājums. Un lai mēs kļūtu žēlsirdīgi, mums jāļauj piepildīt savu sirdi ar Dieva žēlsirdību.

Turpinājumā Svētais tēvs norādīja, ka būt žēlsirdīgiem nozīmē „piedot” un „dot”. Žēlsirdība vispirms izpaužas piedošanā. Jēzus māca, ka lai veidotu ar citiem brālīgas attiecības, mums ir jāatmet savi aizspriedumi un ir jāizbeidz citus tiesāt. Kristietim ir jāpiedod! – uzsvēra pāvests. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš pats ir saņēmis piedošanu. Mums visiem ir ticis piedots. Ja mums ir piedots, tad arī mums ir jāpiedod citiem. To mēs lūdzam katru dienu „Tēvs mūsu” lūgšanā: „Piedod mums mūsu parādus; kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Tātad, mums jāpiedod otram apvainojumi, daudzas citas lietas, jo paši esam saņēmuši piedošanu. Ja Dievs man ir piedevis, kā tad es varu nepiedot citiem? Vai tad es esmu lielāks par Dievu?

Žēlsirdība izpaužas arī došanā. Dodiet, un jums tiks dots – norāda Svētie Raksti. Dievs dod mums vairāk, nekā esam pelnījuši. Francisks skaidroja, ka Jēzus gan nesaka, kas notiks ar tiem, kuri nedod, bet Viņa sacītais par „mēru” (ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums atmērīs) ir sava veida brīdinājums. Runa ir par mīlestības mēru, ar kādu mērojam. Tātad, mēs paši izlemjam, kā tiksim tiesāti. Cik daudz būsim mīlējuši, tā arī tiksim tiesāti. Tāpēc žēlsirdīgās mīlestības ceļš ir vienīgais ceļš, pa kuru mums ir jāiet. Svētais tēvs atgādināja, ka tas attiecas uz mums visiem. Mums visiem jābūt mazliet žēlsirdīgākiem, jācenšas neaprunāt citus, nerunāt aiz muguras, netiesāt, piedot un mīlēt. Egoisms un dusmas sašaurina un nocietina sirdi, turpretī mīlestība to paplašina. Mīlot, mēs saglabājam savu identitāti.

Tā kā 21. septembrī visā pasaulē atzīmē Alcheimera dienu, vispārējās audiences noslēgumā pāvests aicināja pieminēt visus tos, kurus ir skārusi šī slimība, un viņu ģimenes locekļus. Šī gada temats: „Piemini mani”. Francisks aicināja atbalstīt šos slimniekus un viņu tuviniekus ar savām lūgšanām.

J. Evertovskis / VR