Pāvests aicina mūs dalīties žēlsirdības priekā

Nav tāda grēka, no kura, ar Dieva žēlastības palīdzību, mēs nespētu piecelties. Nav neviena „bezcerīga gadījuma”. Dievs grib mūsu labumu arī tad, kad grēkojam – sacīja pāvests, uzrunājot 11. septembrī uz lūgšanu „Kunga eņģelis” sapulcējušos svētceļniekus. Svētdienai veltīto Lūkasa evaņģēlija 15. nodaļu var dēvēt par „žēlsirdības nodaļu”. Tajā tiek parādīts, cik Dievs ir labs, atvērts un žēlsirdīgs pret katru grēcinieku, kurš sper atgriešanās soli.

Minētajā Evaņģēlija fragmentā Jēzus, atbildot rakstu mācītāju un farizeju kurnēšanai, stāsta trīs līdzības – līdzību par pazudušo avi, par pazaudēto monētu un par pazudušo dēlu. Kad farizeji pārmet Jēzum, ka Viņš pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd, Jēzus liek saprast, ka Dievs Tēvs ir pirmais, kurš šādi rīkojas. Pirmajā līdzībā Dievs tiek pielīdzināts ganam, kurš iet meklēt pazudušo avi, otrajā – sievietei, kura pazaudē monētu un meklē to tik ilgi, kamēr atrod, trešajā – tēvam, kurš pieņem savu nomaldījušos dēlu. Visas trīs līdzības parāda, cik žēlsirdīga ir Dieva sirds.

Pāvests paskaidroja, ka šo triju līdzību kopīgo elementu varam apzīmēt ar vārdiem „kopā priecāties”, „svinēt svētkus”. Tur nav runa par sērām, bet gan runa ir par prieku, par svētku svinēšanu. Visi trīs stāstu „galvenie varoņi” aicina savus draugus, draudzenes un tuvākos priecāties un svinēt svētkus. Pirmajās divās līdzībās tiek uzsvērts, ka prieks ir tik liels, ka nepieciešams tajā dalīties ar citiem, bet trešajā akcents tiek likts uz svētku svinēšanu, jo tēva sirds ir žēlsirdīga. Šiem svētkiem, ko Dievs sarīko tiem, kuri nožēlas pārņemti pie Viņa atgriežas, ir īpaša nozīme šajā Žēlsirdības jubilejas gadā – atgādināja Francisks.

Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs norādīja, ka ar šīm trijām līdzībām Jēzus mums atklāj Dieva īsto vaigu. Dievs ir Tēvs ar atplestam rokām. Viņš izturas pret grēciniekiem ar maigumu un līdzjūtību. Līdzība, kas visvairāk aizkustina – un aizkustina visus -, jo atklāj Dieva bezgalīgo mīlestību, ir līdzība par tēvu, kurš spiež sev klāt un apskauj atgūto dēlu. Pie tam mūs aizkustina ne tik daudz skumīgais stāsts par jaunekli, kurš degradējas, bet viņa izšķirošie vārdi: ‘Es celšos un iešu pie sava tēva’.

Komentējot šos vārdus, pāvests uzsvēra, ka atpakaļceļš uz mājām ir cerības un jaunās dzīves ceļš. Dievs vienmēr gaida, kad mēs atkal dosimies ceļā. Viņš pacietīgi mūs gaida. Viņš redz, cik vēl tālu mēs atrodamies, skrien mums pretī, skauj mūs, skūpsta, piedod. Tāds ir Dievs. Tāds ir mūsu Tēvs! Ar savu piedošanu Viņš dzēš mūsu pagātni un mīlestībā dzemdina mūs no jauna. Dievs aizmirst mūsu pagātni. Tā ir viņa „vājība”. Kad mēs, grēcinieki, atgriežamies un ļaujam Dievam mūs no jauna atrast, mūs negaida pārmetumi un stingrība, jo Dievs glābj un pieņem mūs mājās ar prieku. Pats Jēzus Evaņģēlijā saka: „Debesīs būs lielāks priekš par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag” (Lk 15, 7). Šajā sakarā Francisks uzdeva ticīgajiem jautājumu: „Vai esat kādreiz padomājuši par to, ka katru reizi, kad ejam pie konfesionāla, debesis līksmo un priecājas? Vai esat par to padomājuši?” Tas piepilda mūs ar lielu cerību, jo nav tāda grēka, no kura, ar Dieva žēlastības palīdzību, mēs nespētu piecelties – piebilda Svētais tēvs un novēlēja, lai Vissvētākā Jaunava Marija, kura ir grēcinieku Patvērums, uzmodina mūsu sirdīs to paļāvību, kāda radās pazudušajam dēlam: „Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: Tēvs, es esmu grēkojis”.

Pēc lūgšanas „Kunga eņģelis” pāvests aicināja visus ticīgos īpaši lūgties par Gabonu, ko piemeklējusi politiskā krīze. Svētais tēvs novēlēja Kungam visus sadursmēs cietušos un viņu ģimenes locekļus, apliecināja garīgo vienotību ar šīs Āfrikas zemes bīskapiem un mudināja konfliktā iesaistītās puses atmest jebkādu vardarbību un vienmēr paturēt prātā kopējo labumu. „Iedrošinu visus, īpaši katoļus, būt par miera veicinātājiem, ievērojot vienlīdzību, veicot dialogu un tiecoties pēc brālības”, viņš sacīja.

Noslēgumā Francisks atgādināja, ka šajā dienā Karagandā, Kazahstanā, par svētīgu tika pasludināts priesteris Vladislavs Bukovinskis, kurš savas ticības dēļ cieta vajāšanas. „Cik daudz šis vīrs cieta! Cik daudz!”, teica pāvests, norādot, ka savā dzīvē viņš vienmēr izrādīja lielu mīlestību pret visvājākajiem un trūcīgajiem. Viņa atstātā liecība ir kā miesas un gara žēlsirdības darbu sintēze.

J. Evertovskis / VR