Evaņģelizācija nav otra cilvēka piespiedu pārliecināšana

Piektdienas, 9. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests atgādināja, cik ļoti svarīga ir liecība, ko sniedzam ar savu kristīgo dzīvi, kā arī aicināja ticīgos sargāties no savas ticības uzspiešanas citiem. Kas ir evaņģelizācija un kā to varam veikt? Pievēršoties šim jautājumam, Francisks skaidroja, ko nozīmē liecināt par Kristu. Taču vispirms viņš atklāja, kas nav evaņģelizācija.

Dažreiz sastopam tādus kristiešus, kuri lepojas jeb grib izrādīties ar to, ko dara. Tas attiecas gan uz lajiem, gan arī priesteriem. Daži no viņiem kalpojumu izdzīvo kā kādu funkciju izpildi. Tomēr Evaņģēlija sludinātājs nav funkcionārs. Pāvests atgādināja, ka evaņģelizāciju nedrīkst aprobežot ar funkciju izpildi. Evaņģelizācija nav arī nekāds prozelītisms. Tie, kuri aprobežojas ar šiem diviem aspektiem, patiesībā, tukši „plātās”. Svētais Pāvils raksta, ka par Evaņģēlija sludināšanu viņam nepienākas gods. Tas viņam ir nepieciešami jādara (sal. 1 Kor 9). Tas ir arī katra kristieša pienākums. Ticīgajam ir jāizplata Jēzus vārdu, bet tam ir jānāk no paša sirds – uzsvēra Svētais tēvs.

Tātad, kā jāveic evaņģelizācija? Kāds ir kristieša „stils”? Kā es varu zināt, ka nenodarbojos ar prozelītismu un neaprobežojos ar funkciju izpildi? Kā es varu būt drošs, ka evaņģelizācijas darbs, ko veicu, nav tikai tāda sava veida „pastaiga”? – jautāja pāvests. Apustulis Pāvils norāda, ka ir kļuvis „visiem viss”. „Jo, no visa būdams brīvs, es sevi esmu padarījis visiem par kalpu, lai iemantotu pēc iespējas daudzus”, viņš raksta. „Ar vājiem es kļuvu vājš, lai iegūtu vājos; visiem es kļuvu viss, lai vismaz dažus izglābtu”. Francisks atgādināja, ka tādā pašā stilā jādzīvo arī kristietim, proti, viņam jāiet un jādalās citu dzīvē, jābūt līdzās, jāatbalsta, jāpavada otru ticības ceļā un jāpalīdz otram cilvēkam pieaugt savā ticībā. Ja kāds ir slims, esmu aicināts viņam būt līdzās un palīdzēt, bet nevis uzmākties ar saviem argumentiem. Evaņģelizēšana ir būtiski saistīta ar žēlsirdību – uzsvēra Francisks.

Viņš pastāstīja, ka, pusdienojot kopā ar Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem Krakovā, kāds jaunietis viņam pajautāja, ko teikt vienam dārgam draugam, kurš ir ateists. Pāvests sacīja: „Tas ir labs jautājums! Mēs visi pazīstam cilvēkus, kuri ir attālinājušies no Baznīcas. Ko mums darīt? Un es atbildēju: ‘Klausies, pēdējais, ko vari darīt, ir kaut ko teikt! Sāc darīt, un viņš redzēs, ko tu dari, un tev uzdos jautājumu; un tad, kad tev jautās, tu saki!’. Evaņģelizēt nozīmē sniegt sekojošu liecību: es dzīvoju šādi, jo es ticu uz Jēzu Kristu; es atmodinu tevī ziņkāri, lai tu uzdotu jautājumu: ‘Bet kāpēc tu to dari?’ ‘Tāpēc, ka es ticu uz Jēzu Kristu un sludinu Jēzu Kristu, un es to daru ne tikai ar Vārdu – protams, ir jāsludina Viņu ar Vārdu -, bet arī ar dzīvi’”.

Tā kā Baznīca šodien atzīmē 17. gs. jezuītu misionāra Pētera Klavera liturģiskās piemiņas dienu, homīlijā pāvests norādīja uz šī svētā dzīves stilu. Šis spāņu tautības svētais bija melno vergu apustulis. 1615. gada vidū viņš nokļuva Kartahenā (mūsdienu Kolumbijas teritorijā), kas bija nozīmīga Jaunās pasaules osta un kur piestāja vergu tirgotāju kuģi. Klavers tika iesvētīts par priesteri un norīkots evaņģelizēt melnos vergus. 1622. gada 3. aprīlī viņš parakstīja savus mūža svētsolījumus ar šādiem vārdiem: “Pēteris Klavers, melno vergu vergs uz mūžiem.” Šo zvērestu žēlsirdīgais un krietnais jezuīts uzticīgi pildīja līdz pat 1654. gada 9. septembrim, kad viņš klusu aizmiga Dieva mierā. Pēteri Klaveru apbedīja nākamajā dienā Kartahenas jezuītu kolēģijas Svētā Kristus baznīcā. Kad trīs gadus vēlāk viņa miesas tika pārvietotas uz nišu baznīcas sienā, atklājās, ka tās nav satrūdējušas.

Pāvests uzsvēra, ka Pēteris Klavers devās sludināt Evaņģēliju. Varbūt viņš domāja, ka viņa nākotnes misija būs saistīta ar sprediķošanu, bet Kungs viņam pieprasīja būt līdzās tā laika atmestajiem, vergiem, melnādainajiem, kuri tur ieradās no Āfrikas, lai tiktu pārdoti. Jezuītu misionārs nenodarbojās ar prozelītismu, viņš sludināja Kristu ar saviem žestiem, sarunājās ar vergiem, ar tiem kopā dzīvojot. Baznīcā ir daudz šādu cilvēku – apliecināja Francisks. Evaņģelizēšana ir arī mūsu pienākums. Evaņģelizēt nozīmē nevis klauvēt pie kaimiņa durvīm un teikt ‘Kristus ir augšāmcēlies’, bet – dzīvot saskaņā ar savu ticību un runāt par to pazemīgi, lēnprātīgi un ar mīlestību, netiecoties nevienu pārliecināt. Turklāt jāņem vērā, ka evaņģelizēšana ir darbs, ko jādara par brīvu, jo Dievs arī mums ir par brīvu devis pestīšanas žēlastību.

J. Evertovskis / VR