Svētā Māte Terēze – Dieva mīlestības spogulis

Pirmdienas, 5. septembra, priekšpusdienā Svētā Pētera laukumā Vatikāna valsts sekretārs, kard. Pjetro Parolins celebrēja pateicības Svēto Misi par Mātes Terēzes kanonizāciju. Homīlijā viņš jautāja, kāds ir svētās Mātes Terēzes „noslēpums”, uzsvēra, ka viņas dzīvē un darbos īstenojās nesaraujamā saikne starp mīlestību un patiesību, un īsumā pievērsās viņas piedzīvotajai „ticības tumšajai naktij”. „Lai mīlestība būtu patiesa, tai jāsagādā sāpes”, šos pirmajā brīdī tik ļoti pārsteidzošos un paradoksālos Mātes Terēzes vārdus atgādināja Vatikāna valsts sekretārs.

Pirms paskaidrot minēto vārdu nozīmi, kardināls jautāja, kāds ir Mātes Terēzes „noslēpums”? Patiesībā tas vairs nav noslēpums, jo tas jau tika atklāts Svētajos Rakstos – viņš atzina. „Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījusi vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25, 40). Kard. Parolins paskaidroja, ka Māte Terēze saskatīja nabagos paša Kristus vaigu un atbildēja Viņa neizmērojamajai mīlestībai ar tādu pašu neizmērojamu mīlestību pret nabagiem. Viņa kļuva par spožu žēlsirdības zīmi visai pasaulei. Viņa labi zināja, ka viens no vismokošākajiem nabadzības veidiem ir apziņa, ka neesam mīlēti un gribēti, un ka esam nievāti. Šis nabadzības veids sastopams tādās zemēs un ģimenēs, kuras nav nemaz tik trūcīgas. Ar to sastopas arī tie, kuru rīcībā ir dažādi līdzekļi un iespējas. Arī materiāli nodrošinātie cilvēki piedzīvo iekšēju tukšumu, tāpēc ka ir pazaudējuši dzīves jēgu un virzienu vai ir vīlušies par salauztajām attiecībām, vai arī jūtas visu aizmirsti un vientuļi.

Kard. Parolins norādīja, ka Māte Terēze par vislielākajiem nabagiem uzskatīja vēl nedzimušos bērnus, kuru dzīvība tiek apdraudēta. Katrs šāds bērns ir pilnībā atkarīgs no mātes mīlestības un rūpēm un no tā, cik to aizsargā sabiedrība. Viņš pilnībā atrodas citu rokās. Katrā šādā bērnā ir ielikta perspektīva. Svarīgi viņu pieņemt un sargāt, lai viņš izveidotos par to, kas viņš jau ir, proti, lai viņš kļūtu viens no mums, ko Dievs ir gribējis jau kopš mūžības un paredzējis viņam savu uzdevumu, savu misiju, kas ir nekas cits kā „mīlēt un būt mīlētam”. Ne velti Māte Terēze drosmīgi aizstāvēja vēl nedzimušo bērnu dzīvību gan skaidriem vārdiem, gan ar darbību. Tāpat kā daudzi pravieši un citi svētie, viņa savus ceļus locīja ne viena cita kā tikai Visvarenā Kunga priekšā. Viņa bija iekšēji brīva, jo bija iekšēji stipra. Viņa varonīgi apliecināja tuvākmīlestību un ar perfektu skaidrību sludināja patiesību. Mīlestība un patiesība viņai bija divas nešķiramas lietas.

Dienā, kad Mātei Terēzei tika piešķirta Nobela Miera prēmija (tas notika 1979. gada 11. decembrī Oslo), viņa savā uzrunā izteica paradoksālu domu: „Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs saprastu, ka patiesa mīlestība sagādā sāpes”. Jēzum nebija viegli mūs mīlēt, tas viņam sagādāja sāpes – viņa piebilda. Un pateikdamās saviem labdariem, sacīja: „Es negribu, ka jūs man dotu no savas pārpilnības, bet es gribu, ka jūs man dotu tik tālu, kamēr jums sāpēs”. Īsta mīlestība sagādā sāpes, jo tā vienmēr ir saistīta ar patiesību. „Manā skatījumā šie vārdi ir kā slieksnis”, turpināja kard. Parolins, „kuru pārkāpjot, ienākam bezdibenī, kas apņēma svētās dzīvi. Mēs uzkāpjam tajos augstumos un nokāpjam tajos dziļumos, ko ir grūti izzināt, jo ceļi, kas pa tiem ved, iet tuvu gar Kristus ciešanām, gar Viņa beznosacījumu mīlestības dāvanu un gar ļoti dziļajiem ievainojumiem, ko Viņam nācās pārciest”.

Homīlijas noslēgumā Vatikāna valsts sekretārs atgādināja, ka Māte Terēze piedzīvoja „tumšu ticības nakti”. Par to liecina viņas garīgajam vadītājam adresētās personīgās vēstules. Šajā „naktī” līdzās pastāv, no vienas puses, dedzīga mīlestība pret krustā sisto Jēzu un pret trūcīgajiem brāļiem, stipra un tīra ticība, un, no otras puses, briesmīgā sajūta, ka Dievs ir tālu un klusē. Tas līdzinās Kristus saucienam pie krusta: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis” (Mt 27,46). Beigās kard. Parolins pastāstīja, ka 1997. gada 5. septembrī, kad Māte Terēze aizgāja no šīs pasaules uz Debesīm, Kalkutas pilsēta uz vairākām minūtēm palika bez elektrības un gaismas. Māte Terēze šinī pasaulē bija caurspīdīgā zīme, kas norādīja uz Debesīm. Viņas nāves dienā Debesis gribēja it kā apzīmogot viņas dzīvi un mums paziņot, ka virs mums iedegās jauna gaisma. Tagad, kad viņas svētums ir apstiprināts „oficiāli”, šī gaisma deg vēl spožāk. „Lai šī gaisma, kas ir neizdziestošā Evaņģēlija gaisma, turpina apgaismot mūsu šīs zemes dzīves svētceļojumu un mūsu soļus šajā sarežģītajā pasaulē”, vēlēja kardināls. Viņš arī uzsvēra, ka Mātes Terēzes tuvākā miesas un dvēseles labā darīto žēlsirdības darbu avots bija nemitīgā lūgšana. Viņa ir spožs Dieva mīlestības spogulis un brīnišķīgs dedzīgas kalpošanas tuvākajam paraugs.

J. Evertovskis / VR