Žēlsirdības darbinieku klātbūtne ir kā Kristus roka, kas sasniedz visus

Mātes Terēzes no Kalkutas kanonizācijas priekšvakarā pāvests pieņēma audiencē žēlsirdības darbu veicējus. To vidū kopā ar saviem aprūpējamajiem bija apvienība UNITALSI, kā arī vairākas citas brīvprātīgo organizācijas, kas nodarbojas ar tiešu palīdzības sniegšanu tiem, kam tā visvairāk ir vajadzīga. Audiencē piedalījās arī daudzas Mātes Terēzes Žēlsirdības kongregācijas māsas un mūžīgās pilsētas viesi.

Šodien Baznīca lasa izvilkumu no apustuļa Pāvila 1. vēstules korintiešiem. Tā ir viena no visskaistākajām Svēto Rakstu lappusēm, kas uzliek pienākumu arī mūsu ticības dzīvei. Pāvests apliecināja, ka Dieva mīlestība nekad nemazināsies ne mūsu dzīvē, ne pasaules vēsturē.

„Tā ir mīlestība, kas vienmēr paliks jauna, aktīva, dinamiska un kas ne ar ko nesalīdzināmā veidā piesaista sev. Tā ir uzticīga mīlestība, kas nepieviļ, neraugoties uz mūsu pretrunām. Tā ir auglīga mīlestība, kas pārspēj jebkuru mūsu slinkumu. Šīs mīlestības liecinieki esam mēs visi. Dieva mīlestība panākas mums pretim. Tā ir kā pāri malām plūstoša upe, kas aizrauj sev līdzi, taču nepazudina. Tieši pretēji, tas ir dzīves noteikums. „Ja man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas,” saka svētais Pāvils. Jo vairāk ļaujam šai mīlestībai sevi piesaistīt, jo vairāk atjaunojas mūsu dzīve. Tāpēc no visa spēka ir jāsaka: esmu mīlēts, tāpēc eksistēju!”

Pāvests paskaidroja, ka mīlestība, par kuru runā apustulis, nav kaut kas abstrakts. Gluži pretēji, to var redzēt un sajust pirmajā personā. Vislielākā un izteiksmīgākā šīs mīlestības forma ir Jēzus mīlestība. Visa Viņa persona un dzīve nav nekas cits kā konkrēta Tēva mīlestības manifestācija, līdz pat kulminācijas sasniegšanai Kalvārijā. Tātad, mīlestība ir visas dzīves visaugstākā izteiksme, kas ļauj mums eksistēt.

Pāvests uzsvēra, ka tik būtiska ticības satura priekšā Baznīca nedrīkst atraut savu skatienu no daudzajām nabadzības formām, kas sauktin sauc pēc žēlsirdības. „Muguras pagriešana badam, slimībām, paverdzinātajiem cilvēkiem ir smags grēks,” atgādināja Francisks. Baznīcai un kristietiem nepiederas paiet garām cietējam un iztēloties, ka ar sirdsapziņu viss ir kārtībā tikai tāpēc, ka svētdienās esam piedalījušies Svētajā Misē un lūgušies.

Svētais tēvs sacīja, ka Kalvārija ir vienmēr aktuāla. Tā nav palikusi vēsturē un saglabājusies tikai kā mākslas darbs mūsu baznīcās. „Nekad nepaguršu atgādināt, ka Dieva žēlsirdība nav skaista ideja, bet gan konkrēta rīcība,” teica Francisks audiences dalībniekiem. Viņš atzīmēja, ka tie pārstāv plašu brīvprātīgo saimi un viņus uzrunājot, tiem sacīja:

„Jūs esat žēlsirdības meistari, ar jūsu rokām, ar jūsu acīm, ar jūsu uzklausīšanas māku, ar jūsu tuvību, ar jūsu glāstiem, jūs esat meistari! Jūs mākat izpaust vienu no visskaistākajām vēlmēm, kas mīt cilvēka sirdī, proti, likt sajusties mīlētam cilvēkam, kurš cieš. Jūsu klātbūtne ir kā Kristus roka, kas sasniedz visus. Jūs esat Kristus izstieptā roka! Vai par to esat padomājuši? Baznīcas ticamība pārliecinošā veidā izpaužas arī caur jūsu kalpojumu pamestajiem bērniem, slimniekiem, nabadzīgajiem, kuriem nav ēdiena un darba, sirmgalvjiem, bezpajumtniekiem, cietumniekiem, bēgļiem un imigrantiem, tiem, kurus skārušas dabas katastrofas... Visur tur, kur ir nepieciešama palīdzība, sniedzas jūsu darbs un jūsu liecība bez nosacījumiem.”

 Pāvests aicināja arī neaizmirst, ka brīvprātīgie žēlsirdības darbinieki ir tie, kas ar rokām pieskaras Kristus miesai, un aicināja tos vienmēr būt gataviem izrādīt solidaritāti, tuvību, raisīt prieku un būt pārliecinošiem mierinājuma nesējiem. Pasaulei, jo īpaši dažādu kārdinājumu un vienaldzības priekšā, ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj kontrastēt ar individuālismu, ar pievēršanos tikai sev un nerūpēšanos par brāļiem, kas atrodas grūtībās. Francisks novēlēja arī, lai brīvprātīgie palīgi nekad neiedomājas, ka viņu kalpojums tiem varētu ļaut sajusties pārākiem par citiem. Tieši pretēji, lai šis kalpojums ir pazemīgs, lai tas ir Jēzus Kristus rokas stiepiena pagarinājums pretim tiem, kuri cieš.

I. Šteinerte/VR