Marijas uzņemšana debesīs ir noslēpums, kas attiecas uz mūsu nakotni

Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos pāvests skaitīja lūgšanu „Kunga eņģelis” kopā ar Svētā Pētera laukumā sanākušajiem ticīgajiem. Uzrunā viņš pakavējās  pie Lūkas Evaņģēlija apraksta par Marijas tikšanos ar māsīcu Elizabeti. Evaņģēlists stāsta, ka Marija piecēlās un steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā (Lk 1, 39). Šodien, savukārt, kontemplējam Marijas iešanu pretim debesu Jeruzalemei, lai beidzot satiktu Tēva vaigu un atkal redzētu sava Dēla Jēzus vaigu. Savas šīszemes dzīves laikā viņa daudzreiz ir gājusi pāri kalnainiem apvidiem. Marija ir gājusi līdz pat Kalvārijai. Šodien redzam, ka viņa sasniedz Dieva kalnu. „Saulē tērpta, un mēness zem viņas kājām, bet galvā divpadsmit zvaigžņu kronis” (Atkl 12,1) – šādā izskatā Marija pārkāpj debesu tēvijas slieksni.

Marija bija pirmā, kas ieticēja Dieva Dēlam, un pirmā, kas tika uzņemta debesīs ar dvēseli un miesu. Viņa bija pirmā, kas pieņēma un savās rokās turēja Jēzu, kad Viņš vēl bija pavisam mazs bērniņš, kā arī pirmā, ko Jēzus uzņēma savās rokās, lai ievadītu viņu Tēva mūžīgajā valstībā. Marijai – pazemīgai un vienkāršai meitenei no tāla Romas impērijas ciemata, Dievs pirmajai uz visiem laikiem ļāva atrasties blakus Dēla tronim tāpēc, ka viņa pieņēma un dzīvoja saskaņā ar Evaņģēliju. Pāvests teica, ka tādā veidā Kungs gāž no troņiem varenos un paaugstina pazemīgos. Svētais tēvs paskaidroja šīsdienas svētku nozīmi:

„Marijas uzņemšana debesīs ir milzīgs noslēpums, kas attiecas uz katru no mums, attiecas uz mūsu nākotni. Marija ir priekšgājēja mūsu ceļā. Pa to iet tie, kas caur Kristību savu dzīvi ir saistījuši ar Jēzu, tāpat kā Marija ar Viņu ir saistījusi savu dzīvi. Šīsdienas svētki priekšsludina „jaunas debesis un jaunu zemi” ar augšāmcēlušā Kristus uzvaru pār nāvi un definitīvu ļaunā sakāvi. Tāpēc, pazemīgās Galilejas meitenes gaviles, kas izteiktas dziesmā „Magnificat”, kļūst par visas cilvēces dziesmu, kas vēlētos, lai Kungs kādu dienu noliecas pār visiem vīriešiem un sievietēm, pazemīgām radībām, un uzņemtu viņus pie sevis debesīs.”

Pāvests īpašā veidā aicināja padomāt par sievietēm, ko noliec dzīves nasta un vardarbības drāma, par sievietēm, ko ar spēku paverdzinājuši varenie, par mazām meitenēm, kas tiek spiestas strādāt necilvēcīgu darbu, par tām sievietēm, kuru miesu un garu sev pakļauj vīriešu alkatība. Lai viņām visām cik vien ātri iespējams iesāktos miera, taisnības, mīlestības dzīve, lai pienāktu diena, kad tās vairs neskar rokas, kas tās pazemo, bet gan ar maigumu pieceļ, un, laikam pienākot, aizved līdz pat debesīm.

Pirms uzsākt lūgšanu, Francisks aicināja vērsties pie Marijas, maigās debesu Karalienes, ar vārdiem: „Dāvā mums miera dienas, esi nomodā pār mūsu gājumu, dari, lai redzam tavu Dēlu, pilni ar debesu prieku!”

Pēc lūgšanas pāvests kārtējo reizi novēlēja Miera Karalienei, ko šodien kontemplējam debesu godībā, to tautu raizes un sāpes, kas dažādās pasaules vietās ir kļuvušas par ilgstošu konfliktu upuriem. Svētā tēva domas īpašā veidā šoreiz bija pievērstas Ziemeļu Kivu iedzīvotājiem Kongo Demokrātiskajā Republikā, ko nesen skāruši jauni cilvēku slaktiņi.

Francisks sveica klātesošos Romas iedzīvotājus un svētceļniekus no dažādām pasaules valstīm. Viņš novēlēja priecīgus svētkus visiem – tiem, kuri šais dienās ir izbraukuši no pilsētām, lai atpūstos, kā arī slimniekiem, vientuļajiem ļaudīm, neaizmirstot arī tos, kas ir palikuši pilsētās, lai veiktu sabiedriskajai kopienai nepieciešamo darbu.

I. Šteinerte/VR