Francisks svin Porciunkulas svētkus Asīzē

Kā jau solīts, 4. augustā pāvests ieradās Asīzē, lai svinētu šeit Porciunkulas svētkus. Izkāpis no helikoptera ar ziedu pušķi rokās viņš devās uz Eņģeļu Karalienes baziliku, kas uzcelta virs mazās Porciunkulas, kapelas, kurā savulaik lūdzās svētais Francisks. Viņa vārda brālis pāvests Francisks, kurš šo vārdu izvēlējies, uzsākot pontifikātu, svētku dalībniekiem atgādināja svētā Franciska teikto: „Vēlos jūs visus nosūtīt uz paradīzi!” Kas gan skaistāks varētu būt par pestīšanas dāvanu, kuru svētais Asīzes nabags no sirds vēlēja savai tautai? Pāvests paskaidroja, ka tā ir mūžīgā dzīve Dievā un bezgalīgs prieks, ko ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir ieguvis Jēzus. Svētais tēvs kavējās pārdomās:

„Kas tad ir paradīze, ja ne mīlestības noslēpums, kas uz visiem laikiem saista ar Dievu, lai kontemplētu Viņu bez gala? Baznīca vienmēr apliecina šo ticību, kad saka, ka tā tic svēto sadraudzībai. Mēs nekad neesam vieni ticības dzīvē. Mūs pavada svētie un svētīgie, kā arī mūsu dārgie tuvinieki, kas ar vienkāršību un prieku dzīvoja saskaņā ar ticību un to apliecināja savā dzīvē. Pastāv neredzama, taču pavisam reāla saikne, kas mūs apvieno „vienā miesā”, pateicoties vienai Kristībai un Svētā Gara vadībai.”

Pāvests norādīja, ka ceļš, lai sasniegtu paradīzi, ir piedošana. „Porciunkulā par piedošanu runā viss! Cik lielu dāvanu mums ir devis Kungs, mācot piedot un pieskarties Tēva žēlsirdībai!” teica Francisks. Viņš atgādināja, ka Dievs pirmais mums piedod, tāpēc arī mums ir jāpiedod tiem, kas mums ir nodarījuši pāri.

Pāvests atzīmēja, ka ikviens no mums varētu būt kā tas kalps Evaņģēlija līdzībā, kuram ir parāds – tik liels, ka viņš to nekad nespētu atdot. Svētais tēvs teica:

„Kad nometamies ceļos biktskrēsla priekšā, mēs izdarām to pašu žestu, ko šis kalps. Mēs apzināmies, ka esam defektu pilni un bieži krītam tais pašos grēkos. Un tomēr, Dievs nepagurst mums dāvāt savu piedošanu ikreiz, kad to lūdzam. Viņš par mums apžēlojas un nepārstāj mūs mīlēt. Tāpat kā kungs Evaņģēlija līdzībā, Dievs apžēlojas, proti, Viņš jūt žēlumu un maigumu reizē, Viņš ir žēlsirdīgs mūsu priekšā. Pēc tam, kad esam nožēlojuši grēkus, Viņš mūs sūta mājās ar mierīgu sirdi, sakot, ka visu mums ir atlaidis un piedevis. Dieva piedošana nepazīst robežas, tā ir pārāka par mūsu iztēli un sasniedz katru, kurš savā sirdī atzīst, ka ir kļūdījies un vēlas atgriezties pie Dieva. Dievs raugās uz sirdi, kas lūdz piedošanu.”

Pāvests atzīmēja, ka piedošana, par kuras „kanālu” kalpoja svētais Francisks, Porciunkulā joprojām, pēc astoņiem gadu simteņiem turpina „radīt paradīzi”. Vēl izteiksmīgāka tā kļūst šai Žēlsirdības gadā, jo piedošanas ceļš patiešām var atjaunot Baznīcu un pasauli. Sniegt liecību par žēlsirdību mūsdienu pasaulei ir uzdevums, no kura neviens nedrīkst atteikties. Pasaulei ir vajadzīga piedošana. Daudzi cilvēki ir ieslēgušies naidā un kaldina naidu. Tā kā viņi nespēj piedot, tie sagrauj savu un citu cilvēku dzīvi tā vietā, lai rastu prieku, ko sniedz miers. Pāvests aicināja svēto Francisku aizbildināt par mums, kristiešiem, lai mēs nekad neatteiktos būt par pazemīgām piedošanas zīmēm un žēlsirdības instrumentiem.

I. Šteinerte/VR