Nākošās Pasaules Jauniešu dienas notiks Panamā

Nākošās Pasaules Jauniešu dienas būs 2019. gadā Panamā – svētdien paziņoja pāvests, noslēdzot 31. Pasaules Jauniešu dienu svinības Krakovā. Franciska apustuliskā ceļojuma uz Poliju centrālais un viņa vizītes pēdējās dienas galvenais notikums bija Euharistijas svinības „Campus Misericordiae” (Žēlsirdības laukā), kurās piedalījās vairāk nekā pusotrs miljons jauniešu no visas pasaules. Pēc Svētās Mises Svētais tēvs vadīja mariānisko lūgšanu „Kunga eņģelis” un paziņoja nākošā grandiozā pasākuma norises vietu un laiku. Kā jau ierasts, starp Pasaules Jauniešu dienu svinībām divus gadus pēc kārtas Jauniešu dienas tiek rīkotas diecēžu līmenī. Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, būdams Krakovā, oficiāli paziņoja, ka Latvijas Jauniešu dienas notiks 2018. gadā no 21. līdz 23. septembrim Ventspilī.

„Dārgie jaunieši, jūs esat ieradušies Krakovā, lai satiktu Jēzu”, Svētās Mises homīlijā sacīja pāvests, atgādinot Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem, kāds ir viņu kopā pulcēšanās mērķis. Komentējot Lūkasa evaņģēlija fragmentu par Jēzus tikšanos ar Zaheju Jērikas pilsētā, Francisks uzsvēra, ka tikšanās ar Jēzu izmaina mūsu dzīvi.

Lai toreiz ebreju nīsto romiešu okupantu bagātais līdzstrādnieks, nodokļu iekasētājs Zahejs satiktu Jēzu, viņam bija jāpārvar vismaz trīs šķēršļi. Pāvests norādīja, ka pirmais šķērslis bija viņa mazais augums. Arī mums dažreiz ir kārdinājums turēties no Jēzus pa gabalu, jo nejūtamies „augstumos”, mums ir zema pašcieņa. Tomēr, saskaņā ar ticību, mēs esam Dieva bērni un esam aicināti dzīvot kopā ar Dievu uz mūžiem. Mēs esam Dieva mīļotie bērni – tā ir mūsu identitāte. Dievs mūs mīl tādus, kādi mēs esam. Jēzus skatījumā neviens nav zemāks, neviens nav tālu, bet katrs ir svarīgs. „Dievs liek uz tevi cerības – uz tevi tādu, kāds tu esi, nevis atkarībā no tā, kas tev pieder”, sacīja Francisks. „Viņam neinteresē, ko ģērb mugurā, vai kādu mobilo telefonu tu lieto”. Ja mums ir tendence vairāk skatīties uz leju, nevis uz augšu, tad jāatceras šo svarīgo patiesību: Dievs ir uzticīgs savai mīlestībai. Viņš mūs mīl pat tad, kad mēs Viņam pretojamies. Viņš mūs mīl vairāk, nekā mēs paši sevi mīlam. Viņš vienmēr mūs gaida ar cerību – pat tad, kad noslēdzamies savās skumjās, nemitīgi koncentrējoties uz piedzīvotajām netaisnībām un pagātni. Pieķeršanās savām skumjām ir pretrunā ar mūsu cieņu. Tas ir "vīruss", kas aizslēdz visas durvis un neļauj mums pilnvērtīgi dzīvot. Dievs vienmēr tic, ka mēs atkal un atkal varam celties augšā un varam dzīvot priecīgi, jo mēs esam Viņa mīļotie bērni. „Atcerēsimies to, iesākot katru dienu”, mudināja Svētais tēvs. Katru rītu pateiksimies Kungam par to, ka Viņš mūs mīl. Pateiksimies par lielo dzīvības dāvanu. Dzīve mums ir dota, lai mēs mīlētu un būtu mīlēti.

Zaheja otrais šķērslis bija kauns, kas viņu „paralizēja”. Sākumā viņam likās, cik gan pazemojoši tas izskatīsies, ka viņš, kuram ir vara un bagātības, rāpsies kokā. Tomēr viņš pārvarēja kaunu, jo Jēzus pievilkšanas spēks bija lielāks par visu. Daudzi ir piedzīvojuši to, kas notiek, kad otrs cilvēks kļūst tik pievilcīgs, ka var viņā iemīlēties. Tad var izdarīt tādas lietas, ko citādi nekad neizdarītu. Zahejs nojauta, ka vienīgi Jēzus varēja viņu izvilkt ārā no grimstošajām grēka smiltīm un atbrīvot no neapmierinātības. Šajā sakarā pāvests norādīja uz mūsu prieka atslēgu, proti, nekad nezaudēt veselīgu ziņkāri un uzdrošināties riskēt. Jēzus priekšā nevar palikt sēžam ar klēpī saliktām rokām.

„Dārgie jaunieši, nekautrējieties „salikt” visu, sevišķi, savas vājības, grūtības un grēkus grēksūdzē”, mudināja Francisks. „Jēzus pratīs jūs pārsteigt ar savu piedošanu un mieru. Nebaidieties ar visu savas sirds dedzību teikt Viņam „jā”, nesavtīgi atbildēt un sekot Viņam! Nepieļaujiet, ka jūsu dvēsele tiktu anestezēta, bet vienmēr tiecieties pēc skaistās mīlestības, kas prasa arī atteikšanos un stingru „nē” par katru cenu gūto panākumu ‘dopingam’ un domāšanas tikai par sevi un savām ērtībām ‘narkotikai’”.

Trešais Zaheja šķērslis bija kurnējošais pūlis, kas sākumā aizšķērsoja viņam ceļu, bet pēc tam viņu kritizēja. Tas jau bija ārējs šķērslis. Jēzus taču nedrīkstēja ienākt viņa mājā, grēcinieka mājā! Pieņemt Jēzu nav viegli. Pieņemt Dievu, kurš ir „bagāts žēlsirdībā”, nav viegli. Mums var iestāstīt, ka Dievs atrodas kaut kur tālu, ka Viņš ir ciets un nejūtīgs. Nē, Debesu Tēvs liek savai saulei uzlēkt gan pār labajiem, gan ļaunajiem. Francisks aicināja jaunos kristiešus nebaidīties pat tad, ja pasaule tos apsmies par to, ka viņi ir žēlsirdīgi. Svarīgi atcerēties šo Pasaules Jauniešu dienu moto: „Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi iemantos žēlsirdību” (Mt 5,7). Jēzus pacēla savu skatienu uz Zaheju, jo Viņš neapstājas pie pagātnes ļaunuma, bet raugās uz labo nākotnē. Viņš meklē vienotības ceļu. Viņš neapstājas pie šķietamā, bet redz mūsu sirdi. Pāvests mudināja jauniešus saglabāt šķīstu savu sirdi, iestāties par godīgumu un taisnību, nepalikt lietu virspusē, necensties „nogrimēt” savu dvēseli, lai izskatītos labāki, bet nenogurstoši darīt labu un vairot prieku. Jēzus grib palikt mūsu namā (sal. Lk 19,5). Īstenībā, Pasaules Jauniešu dienas šodien „sākas” un „turpināsies” rīt mājās, jo tieši tur Jēzus grib ar mums satikties. Jēzus grib ienākt mūsu mājās, iemājot mūsu ikdienas dzīvē, pavadīt mūs visā, ko darām – studijās, darbā, draudzībā, mīlestībā, būt mums līdzās mūsu sapņos un plānos. Viņš grib, lai to visu mēs Viņam uzticam savā lūgšanā. Viņš ļoti vēlas, lai starp visiem kontaktiem un ikdienas „čatošanu”, pirmo vietu mēs ierādītu lūgšanai un Viņa Vārdam, lai tādējādi tas kļūtu par „navigāciju” mūsu dzīves ceļos.

Pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” pāvests pateicās visiem šī grandiozā pasākuma organizētājiem, kā arī izteica „milzīgu” pateicību visiem Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem, jo šajās dienās tie piepildīja Krakovu ar savas ticības „lipīgo” entuziasmu. „Svētais Jānis Pāvils II debesīs priecājās un palīdzēs jums visur izplatīt Evaņģēlija prieku”, sacīja Francisks, mudinot jauniešus vienmēr būt žēlsirdīgiem. Kad Svētais tēvs paziņoja nākošo Pasaules Jauniešu dienu norises vietu, milzīgo laukumu pāršalca vētraini aplausi un skaļi saucieni, bet klātesošajos tālās Panamas jauniešos varēja redzēt īstu prieka izvirdumu.

J. Evertovskis / VR