Pāvests jauniešiem: Krusta ceļš ir ceļš uz laimi

Piektdiena Pasaules Jauniešu dienu laikā Polijā tika izdzīvota kā rekolekcijas. Bija pārdomas, lūgšanas, daudz klusēšanas, aizdomāšanās par konkrētiem kalpošanas veidiem. No rīta pāvests Francisks devās uz bijušo Aušvicas koncentrācijas nometni. Te viņš galvenokārt lūdzās. Vispirms sapulču laukumā, kur noskūpstīja karātavu stabu. Tad 11 blokā pie Sodu sienas, kur tika nošauti tūkstoši cilvēku. Beidzot nāvinieku cellē, kur nomira svētais Maksimilians Kolbe.

Piemiņas grāmatā pāvests uzrakstīja: «Kungs, apžēlojies par savu tautu! Kungs, piedod tik daudzās nežēlības». Tad devās uz netālo Birkenau bijušo koncentrācijas nometni, kur pie Nometnes upuru pieminekļa notika kopīga aizlūgšana. Vispirms Polijas galvenais rabīns Mehaels Šudrihs ebreju valodā nodziedāja 130. psalmu. To poliski nolasīja priesteris Staņislavs Rušala no Markovas ciema Piekarpatos. Šajā ciemā dzīvoja Ulmu ģimene ar septiņiem bērniem. Visi tika nošauti par palīdzības sniegšanu ebrejiem. Beigās izskanēja lūgšanas par mirušajiem – ebreju Kadišs un kristiešu Mūžīgo mieru dod viņiem.

Atpakaļ ceļā uz Krakovu Francisks apmeklēja bērnu slimnīcu Prokocimā. Pāvests teica, ka viņš vēlētos apstāties pie katra slimā bērna, gribētu katru apskaut, kaut mazliet uzklausīt un kopā paklusēt to jautājumu priekšā, uz kuriem nav tūlītējas atbildes: «Cik ļoti es gribētu, lai mēs kā kristieši spētu nostāties blakus slimajiem kā Jēzus, klusējot, apkampjot, lūdzoties».

Pāvests pateicās medicīniskajam personālam, brīvprātīgajiem un kapelāniem, visiem, kas evaņģēlisko aicinājumu apmeklēt slimniekus ir padarījuši par savas personīgās dzīves galveno devīzi. Viņš teica: «Kas pilda žēlsirdības darbus, tas nebaidās no nāves. Pateicos par šo mīlestības zīmi, kādu mums rādiet...Lai Kungs jums palīdz labi pildīt jūsu darbu kā šajā, tā arī katrā citā slimnīcā pasaulē. Un lai jums aizmaksā, lai apdāvina jūs ar iekšēju mieru un sirdi, kas vienmēr ir spējīga būt maiga».

29. jūlija pēcpusdienā Krakovas Bloņās pāvestu gaidīja jaunieši. Viņu pulks ar katru dienu kļūst lielāks. Kopīga Krusta ceļa pārdomas izraisīja visos dziļu aizkustinājumu. Četrpadsmit staciju meditācijas tika sasaistītas ar pārdomām par 14 žēlsirdības darbiem pret miesu un dvēseli. Meditācijas pavadīja neparastas mākslinieciskās etīdes un dažādu kopienu, kas nodarbojas ar žēlsirdības darbiem, prezentācijas. No stacijas uz staciju krustu nesa šo kopienu un citu grupu pārstāvji. To vidū bija, piemēram, Sīrijas kristieši. Par stacijas zīmi bija 14 ozoli. Tie vēlāk kā Pasaules jaunatnes dienu piemiņas zīme tiks iestādīti Krakovas sv. Jāņa Pāvila II sanktuārija teritorijā.

Pāvesta katehēze par krustu un ciešanām, kā arī par no tā izrietošo žēlsirdīgo kalpošanu, bija ļoti nopietna un dziļa. Pāvests teica, ka kristietis nav masohists, kurš meklē ciešanas, taču viņa dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad jāliecina ir par patiesību un tās dēļ viņš ir gatavs pieņemt ciešanas. Pāvests uzsvēra, ka arī šodien krustu nes pats Jēzus. Viņš ir klātesošs katra mūsdienu cilvēka ciešanās, apkampjot krustu, Jēzus apkampj visu cilvēku visos laikos kailumu un badu, alkas un vientulību, ciešanas un nāvi. Tādēļ kristietis ir tas, kurš citu cilvēku ciešanās redz pašu Kungu. Pāvests teica, ka protokols, saskaņā ar kuru tiksim tiesāti, mums ir labi zināms: izsalkušos pabarot, izslāpušos padzirdīt... Katru reizi, kad mēs to esam darījuši mūsu mazākajiem brāļiem, Viņam to esam darījuši. Kungs vēlas padarīt jūs par konkrētu atbildi uz cilvēces ciešanām un vajadzībām. Jēzus vēlas, lai mēs būtu Viņa žēlsirdīgās mīlestības zīme mūsdienu pasaulē. Jaunajiem cilvēkiem pāvests norādīja ceļu uz laimi. Tas ir Krusta ceļš. 

Pēc Krusta ceļa daudzi kā jau katru vakaru steidzās atrast brīvu vietu zem pāvesta loga.  Arī šoreiz pāvests uzrunāja sapulcējušos, atkārtojot svarīgāko no dienā mācītā. Viņš teica: «Šī diena bija veltīta ciešanām, tajā mēs pieminējām Jēzus Kristus ciešanas. Šo dienu kopā ar jaunajiem mēs pabeidzām uz Krusta ceļa. Kopīgi lūdzāmies un izdzīvojām Krusta ceļu, Jēzus Kristus sāpes un ciešanas par mums visiem. Mēs vienojāmies ar Jēzu Kristu, kas cieš. Taču viņš necieta tikai tūkstots gadus atpakaļ, bet cieš arī šodien kopā ar tūkstošiem cilvēku, kuri cieš. Kopā ar slimajiem, ar tiem, kas ir karā, ar bezpajumtniekiem, ar izsalkušajiem, ar cilvēkiem, kuri savā dzīvē cīnās ar šaubām, jūtas nelaimīgi, kuri ir salīkuši zem savu grēku nastas.

Šodien pēcpusdienā apmeklēju bērnu slimnīcu – turpināja pāvests. Arī tur Jēzus cieš slimajos bērnos. Tad uzdevu sev jautājumu: kādēļ bērni cieš? Tā ir mīkla, tas ir noslēpums. Uz šo jautājumu nav atbildes. No rīta es nostājos citu ciešanu priekšā. Apmeklēju Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometni. Pieminēju ciešanas un sāpes, kas tur risinājās tik daudzus gadus atpakaļ. Cik daudz tur sāpju! Cik nežēlības! Vai tas ir iespējams, ka mēs, cilvēki radīti pēc Dieva parauga esam spējīgi veikt tik briesmīgus darbus? Tomēr tas notika. Negribu runāt rūgtus vārdus, tomēr man ir jāpasaka patiesību. Nežēlība vēl nav beigusies Aušvicā un Birkenavā. Arī šodien cilvēki tiek spīdzināti. Daudzi cietumnieki tiek pakļauti spīdzināšanai, uzreiz, lai piespiestu viņus runāt. Tas ir šausmīgi. Šodien pasaulē ir vīrieši un sievietes pārpildītos cietumos. Dzīvo kā dzīvnieki. Mūsdienu pasaulē joprojām pastāv nežēlība. Varam runāt, ka redzējam nežēlību, kas notika pirms 70 gadiem, cilvēkus, kas mira pakārti, nošauti, gāzes kamerās. Tomēr šodien tik daudz vietās pasaulē, kur ir karš, notiek tas pats. Tā izskatās realitāte. Jēzus atnāca, lai uz saviem pleciem nestu mūsu grēkus un lūdz mūs lūgties.

Lūgsimies par visie «jēziem», kas ir pasaulē, par visiem izsalkušajiem, izslāpušajiem, tiem, kas šaubās, slimajiem, tiem, kuri ir vientuļi, tiem, kas izjūt nedrošības un vainu smagumu. Šie cilvēki ļoti cieš. Lūgsimies par visiem vārdā nenosauktajiem slimajiem bērniem, kuri arī nes savu krustu, bērnu krustu. Lūgsimies par visiem vīriešiem un sievietēm, kas šodien pieredz spīdzināšanu tik daudzās pasaules valstīs. Lūgsimies par cietumniekiem, kuri ir saspiesti cietumu cellēs. Zinu, ka tie ir skumji vārdi, bet tā ir patiesība. Patiesība ir arī tas, ka Jēzus Kristus pāņēma uz saviem pleciem visus mūsu grēkus. Mēs visi esam grēcinieki, visi nesam mūsu grēku smagumu. Ja kāds nejūtas kā grēcinieks, lai paceļ roku.

Mēs visi esam grēcinieki, bet Dievs mūs mīl. Mēs esam grēcinieki, bet arī Dieva bērni, mūsu Tēva bērni. Šoreiz lūgsimiem par visiem cilvēkiem, kas šodien pasaulē cieš, kas pieredz ļaunumu un grūtības. Kad bērns raud, tas meklē mammu. Līdzīgi mēs grēcinieki esam bērni un meklējam māti, lūdzamies uz Dievmāti katrs savā valodā Esi sveicināta ...»

T. Druka, Polija