Krakova – Polijas vēstures, kultūras un ticības pulsējošā sirds

Rit Pasaules Jauniešu dienas Krakovā.Tā ir viena no pirmajām Polijas apdzīvotajām vietām. Ilgu laiku tā ir bijusi valsts galvaspilsēta un joprojām ir un paliek visnozīmīgākais vēstures, kultūras un izglītības centrs. Šeit atrodas Jagelonikas universitātes sēdeklis. Tā ir viena no vissenākajām augstskolām Eiropā. Krakovu ik gadus apmeklē vairāk nekā 8 miljoni tūristu. Tās vēsturiskais centrs ir ierakstīts UNESCO cilvēces mantojuma sarakstā.

Kopš X gadsimta Krakovā atrodas arhibīskapa sēdeklis. Viens no arhibīskapiem, no 1964. līdz 1978. gadam, bija Karols Vojtila – svētais pāvests Jānis Pāvils II. Par Polijas karalistes galvaspilsētu Krakova kalpoja līdz 1609. gadam, kad ērtāka ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ karalis Sigismunds III šo lomu piešķīra Varšavai. 

Napoleons Bonaparts, iebrūkot Polijā, 1807. gadā izveidoja Francijai pakļautu Varšavas hercogisti. Vīnes kongress, apstiprinot Polijas sadali 1815. gadā, piešķīra neatkarību Krakovai.  Pilsētā sāka virmot nacionālās neatkarības gars, kas noveda līdz Krakovas dumpim 1846. gadā. Diemžēl, tas nenesa augļus, jo pārējās poļu apdzīvotās teritorijas tajā nepiedalījās. Sacelšanās tika apspiesta, Krakova zaudēja savu autonomiju un tika pievienota Austrijai.

Pec austriešu-prūšu kara, Hapsburgas impērija piešķīra zināmu autonomiju Galīcijai, saglabājot pār to savu pārraudzību. Krakova kļuva par nācijas bāku, par mākslas, kultūras un zinātnes centru. Par to joprojām liecina gotiskā, renesanses un baroka  arhitektūra vecpilsētā. Savukārt, par viduslaikiem šeit atgādina neskartais Tirgus laukums, kurš ir saglabāts gandrīz tāds pats kā toreiz. Tas ir vislielākais viduslaiku laukums Eiropā. Tam apkārt atrodas skaistas XVII un XVIII gadsimta celtnes, dažas no tām ar venēciešu arhitektūras akcentu. Šeit ir arī Municipalitātes tornis un Svētās Marijas bazilika. Ap Krakovas vecpilsētu bija uzcelts iespaidīgs mūris, kas tagad ir nojaukts, izņemot vienīgi nelielu palikušo daļu. 

Otrs vēsturiskais pilsētas kodols atrodas uz dienvidiem no vecpilsētas, uz Vavelas pakalna, kas līdz XVII gadsimtam kalpoja par Polijas karaļu rezidenci. Šeit ir skatāms IX gadsimta Svēto Feliksa un Adaukta baznīcas tornis, florenciešu arhitektu projektēta pils ar renesanses laika pagalmu, katedrāle, kurā atdusas karaļi un Sigismunda I kapela.

Dienvidos no vecpilsētas atrodas Kazimira kvartāls, kas bija pazīstams kā ebreju kopienas reliģiskās un sociālās dzīves centrs līdz masu deportācijām nacistu okupācijas laikā.

Krakova, kā jau minēts, ir arī arhidiecēzes sēdeklis ar svēto Staņislava un Venčeslava katedrāli. Arhidiecēzes teritorija aizņem 5730 kvadrātkilometrus un iedalās 35 dekanātos un 444 draudzēs. Krakovas ekleziālajā provincē ietilpst Beļskas-Živices, Ķieļces un Tarnovas diecēzes. Krakovas diecēzes sākumi ir meklējami IX gadsimtā un ir saistīti ar svētā Metodija misiju pie Vistolas prinča. Iespējams, ka sākotnēji Baznīcā tika izmantota grieķu valoda un liturģija.

Krakovas latīņu diecēze ir izveidota X gadsimtā, neilgi pirms pirmā gadu tūkstoša, iespējams, pateicoties karaļa Mečislava darbībai 984. gadā. Latīņu diecēzes senākie vēsturiskie dati nav precīzi zināmi, jo 1039. gadā bohēmiešu iebrukuma laikā tika iznīcināti Baznīcas arhīvi. Arhidiecēzes rangā Krakovas diecēze paaugstināta 1925. gadā. Šeit ir strādājuši tādi ievērojami arhibīskapi, kā Jans Puzina, Adams Stefans Sapjeha un Karols Vojtila. Pašreizējais Krakovas arhibīskaps ir Staņislavs Dzivišs.

I. Šteinerte/VR